Kurš gan nevēlas savu pilnīgu izveseļošanos? Pilnīga izveseļošanās nozīmētu atgriezties veselības stāvoklī, kāds bija pirms saslimšanas. Vai tas ir iespējams? Teorētiski it kā jā. Tomēr būsim patiesi līdz galam.
Nekas nekad neatgriežas izejas stāvoklī. Cilvēks to var nepamanīt. Ja organismam ir labas kompensācijas spējas, tad tas saglabā funkciju līdzsvaru. Bet… ilgstoši vai bieži slimojot, piemēram, ar iesnām, – ar laiku atrofējas ožas receptori un pasliktinās oža. Anesteziologs pirms anestēzijas vaicā pacientam, vai viņš nav slimojis ar dzelteno kaiti, jo, pārciešot aknu iekaisumu, cilvēkam turpmāk visā dzīves posmā jāsaudzē aknas. Anestēzijas risks arī līdz ar to pieaug. Kāpēc par to runāju? Jebkuram ārstēšanās procesam ir daži priekšnosacījumi.
Ārsta misija ir dziedināt, nevis izārstēt
Veselība ir relatīvs jēdziens. Pilnīgi veselu cilvēku praktiski nav. Ja mēs sakām, ka kāds cilvēks ir vesels, tad ar to saprotam, ka viņa organisma funkcijas ir līdzsvarā. Slimības gadījumā svarīgi panākt izdziedināšanos, kas nozīmē – atjaunot funkciju stabilitāti. Šajā procesā iejaucas ārsts, bet jāsaprot, ka ārsta misija ir dziedināt, nevis izārstēt. Kā tad tā? Ārsts ar savām zināšanām ir tikai dziedināšanās starpnieks! Daudz kas atkarīgs no cilvēka aktīvās līdzdalības dziedināšanās procesā un no „organisma kvalitātes”. „Organisma kvalitāte”, piedodiet, ir mans termins, ar to es kā anesteziologs apzīmēju cilvēka ģenētisko saturu, imunitāti, atņemot to, ko viņš dzīves laikā ir nobēdzinājis. Organismu var izsaimniekot tā, ka cietīs divas nākamās paaudzes.
Ārsts var nozīmēt medikamentus plaušu iekaisuma gadījumā, bet nevar paredzēt un izmainīt organisma spēju atjaunoties, nevar paredzēt, kāda būs šī makroorganisma (cilvēka) un mikroorganismu (mikrobu) savstarpējā mijiedarbība, tātad – konkrēta klīniska reakcija uz zālēm. Var precīzi veikt ķirurģisku operāciju, bet nevar garantēt, ka katrā konkrētā gadījumā būs noteikts (labs) rezultāts. Anestēziju iespējamās komplikācijas aprakstītas uz trijām lappusēm ar to iespējamību no 1 līdz 0, 001 % gadījumu, bet mēs nevaram garantēt, ka to nebūs katrā konkrētajā gadījumā. Nevaram, jo tas nav atkarīgs tikai no mums… Bet labāk minēšu kādu piemēru, kas raksturīgs gadījumu sērijai. Gatavība anestēzijai prasa, lai pacientam būtu „tukšs kuņģis”. Normāli pieaugušam cilvēkam atkarībā no tā, ko un cik daudz viņš ēdis, kuņģis iztukšojas apmēram sešās stundās, grūtniecēm vēl ilgāk. Aborts ir nopietna ginekoloģiska operācija un jāuztver nopietni. Anestēzijas gadījumā šāda prasība nav grūtniecei tīkama, daudz omulīgāk būtu atnākt paēdušai vai, kas vēl trakāk, noslēpt ēšanas faktu! Anestēzijas laikā īpaši ginekoloģiskām pacientēm bieži sākas vemšana pat tukšā dūšā, bet, ja barības masas nokļūst elpceļos, nāves iespējamība ir ļoti, ļoti liela. Mūs pietiekami atklāti neinformējot par to, paciente it kā pati vedina mūs uz neapzinātu dubultslepkavību. Mēs nekad nedarīsim to, kas mūsu profesijā ir liegts! Lūdzu, izturieties pret mūsu padomiem un prasībām, kam daudzreiz var būt arī dzīvības cena, ar sapratni. Tieši sapratnes trūkuma dēļ mēs nepamatoti nokļūstam interneta portālu anonīmajā „aprejošajā” slejā.
Savstarpējā sadarbība
Pacientam un ārstam jābūt „uz vienu roku”. Ja pacients ārstam neuzticas, tad ir divas iespējas -mainīt ārstu vai mainīt attieksmi. Arī tad, ja pacientam ārsts ir kā Dievs, tik un tā jāmaina attieksme, – vēlamā rezultāta nebūs, ja pats neko nedarīsi, lai atgūtu veselības funkcionālo līdzsvaru. Arī turpmāk, turpinot nevērīgi izturēties pret savu organismu, var nokļūt nevēlamākā situācijā kā iepriekš. Vai var prasīt, lai izārstē klepu, ja pacients turpina smēķēt? Izņēmumi ir tikai smagie, bezsamaņā esošie pacienti un garīgi slimie.
Pienākumu sadale
Šī jautājuma nepareiza izpratne noved arī pie visādām sociālām katastrofām. Sociālisma domāšanas veida galvenais malds ir – par indivīda veselību, līdzīgi kā par bērna audzināšanu, ir atbildīga valsts, skola un valsts sistēmā strādājošie. Lai izskaustu šo maldīgo pasaules uzskatu, ir vajadzīgs laiks. Jāmainās indivīda „kvalitātei”. Mums nav laika, tāpēc savu atbildības daļu bieži uzveļam ārstam, kurš nav ne tiesisks, ne spējīgs to nest.
Ārsta pienākums ir sniegt palīdzību pacientam. Pacienta pienākums ir par veselību rūpēties pašam. Lai šo problēmu izprastu pareizi, jāizprot tiesību un pienākumu sadalījums vispār. „Man ir tiesības,” dzirdam ik uz soļa, it kā tās eksistētu pašas par sevi. Pienākumu izpilde pret sevi, pret valsti, pret sabiedrību dod mums tiesības, un, ja tas tā ir, tad iznāk, ka tiesības izriet no pienākuma. Ko teiks juristi? Vai cilvēks jāsoda tāpēc, ka viņš pārkāpj kāda cita tiesības, vai tāpēc, ka nepilda savus pienākumus? Nesaprotu, kā cilvēks, kurš pieprasa sev privilēģijas, „labāku”, „vairāk”, „man pienākas”, tanī pašā laikā var strādāt nelegāli un vienlaikus vairākās darbavietās un nemaksāt nodokļus, tas ir, nepildīt savus pienākumus!
Novēlu, lai neatkarīgi no dzīves „šūpolēm”, pacientam vienmēr saglabājas cerība, ka viņu dziedinās ar viņa aktīvu līdzdalību, un lai mēs pareizi izprastu, par ko katrs esam atbildīgi.
Jā, gandrīz katram ir pietiekams fizisku vainu komplekts. Ar gadiem līdz ar matu mirdzumu deniņos sāk mirdzēt arī „šķērssvītrotais krūtīs” un mūs naktīs sāk apciemot Mirdza un Ritma ar savu mirdzaritmiju, atnāk madāmas Sāpe un Stenokardija. Baisākā krīze nav šī, ar ko mūs ikdienā baida, baisākā krīze iestājas tad, kad mūsu dvēseles sāk pārņemt Sarmas kundze. Es nekaunos par to, ka nezinu, kur atrodas dvēsele. Uz mistifikāciju tendētie pat apgalvo, ka tā sverot 21 gramu un ir pat redzējuši, kā tā atstājot ķermeni spīdoša aplīša veidolā. Man tas nekad nav izdevies. Acīmredzot tā nav mana joma. Senāk domāja, ka dvēsele atrodas sirdī. Arī kādas senas dziesmas vārdi atgādina par to – „..Un kas par to, lai viņa mirdz, no sarmas šīs tik jāpasargā sirds”. Varbūt, ka tā ir tā galvenā ābece!?
