Kāda iekšēja saprāta balss man saka: “Tāle, ej projām! Skrien uz neatgriešanos. Te ir tas pats, ko tu jau pazini.”.
79.
Kāda iekšēja saprāta balss man saka: “Tāle, ej projām! Skrien uz neatgriešanos. Te ir tas pats, ko tu jau pazini.” Otra liek man ieiet, neskatoties ne uz ko.
Tomass ir manāmi samulsis: “Kāpēc tu nāci bez brīdinājuma? Vakar satiku draugus, runājāmies, atzīmējām. Nekas tāds, lai tu satrauktos. Nāc iekšā!”
Tomasa krēslainajā dzīves telpā īstena vecpuiša nekārtība: dīvāns, galds, divi krēsli, uz galda daži trauki. Akordeons, trompete un ģitāra – greznākie priekšmeti. Tagad Tomass atkal ir savā elementā, saglauž matus: “Nebiju paredzējis, ka mani apciemosi tik pēkšņi. Vēl neesmu iekārtojies.”
Tālākais noris zibenīgi. Toms mani sāk skūpstīt, glāstīt, un mūsu tikšanās izvēršas trauksmaināka nekā vakar viesnīcā. Trakais Toms! Kā es bez tevis dzīvoju? Mana saprāta balss klusē.
22. nodaļa
Dienu no dienas atlieku sarunu ar Tāli par savām sirdslietām. Esmu laikam Tomā iemīlējusies vai vismaz ļoti aizrāvusies. Saprotu, ka mana un Tāļa kopdzīve ir kļuvusi bezjēdzīga. Taču es nevaru saņemties sarunai, un arī Tālis mani uz to neizprovocē. Viņa biznesa gaitas kļuvušas vēl intensīvākas. Mājās vīrs ir labi ja pāris stundas. Neko nevaru pārmest, izņemot to, ka mūs nesaista pat garīgās saites. Daudz domāju par to, kā šķiršanos panesīs Karīna. Vai Ralfs, uzzinājis par to no manis, neatsvešināsies un vai mūsu ģimenes izputēšana neatstās iespaidu arī uz viņa mācībām. Abi mūsu bērni tēvu patiesi mīl, tāpēc man jābaidās, ka viņi varētu no manis attālināties vai pat ienīst. Esmu atkal sapinusies gan domās, gan jūtās.
Kad rudeni nomaina agra ziema un pirmais sals dabu poš ziemas miegam, Tālis mani pieķer neuzticībā. Galu galā tam jau sen bija jānotiek un jūtu pat tādu kā atvieglojumu. Nezinu, vai esmu speciāli uzmanīta un izsekota, bet, kad iznāku no Tomasa būcenīša, uz kāpnēm mani sagaida Tālis.
