Bibliotēkas vairs nav tikai grāmatu krātuves, bet gan vieta, kur var iegūt visdažādāko informāciju un saturīgi pavadīt savu brīvo laiku, uzskata bibliotekāre Ieva Račika (24). Iegūstot bakalaura grādu Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Bibliotēkzinātnes un informācijas studiju programmā, viņa atgriezusies savā prakses vietā, kur kopš septembra sākuma kļuvusi par vienu no Alūksnes pilsētas bibliotēkas Bērnu literatūras nodaļas kolektīva.
Aizrautība veidojas studiju gaitā
Tiesa, viņa atklāj, ka, uzsākot studijas, galvenais mērķis bijis iegūt augstāko izglītību, nevis darbs bibliotēkā. Pirms tam spēki izmēģināti, apgūstot sociālā darbinieka profesiju, taču drīz vien situācija mainījusies – bijusī cēsiniece iepazinusies ar puisi no Alūksnes, abi apprecējušies, pieteicies pirmais mazulis un nācies meklēt iespējas neklātienes studijām, kas ļautu apvienot mācības ar ģimenes dzīvi. Tā kā uzsāktajai studiju programmai iespēju mācīties neklātienē nav bijis, pieņemts lēmums apgūt bibliotekāra profesiju.
Lai gan pirms studiju uzsākšanas Ieva nav bijusi fanātiska grāmatu mīļotāja un par bibliotekāru profesiju daudz nav zinājusi, pamazām radusies interese. „Gribēju izmēģināt, kā tas ir – būt bibliotekāram,” viņa skaidro. Tāpat mainījusies arī attieksme pret izvēlēto profesiju. Sākumā, atbildot uz jautājumu par apgūstamo specialitāti, viņa jutusies neērti, kad sarunu biedrs novilcis – ā, nu tad tu būsi bibliotekārs. Tagad Ieva kļuvusi drošāka un pārliecinātāka, atbildot – jā, es esmu bibliotekāre un es ar to lepojos. „Tā ir tāda pati profesija kā jebkura cita,” viņa uzsver. „Stereotips, ka bibliotēkās uzturas tikai grāmatu tārpi, kurus apkalpo tantiņas, ir novecojis. Notikušas lielas pārmaiņas un bibliotēka kļuvusi par vietu, kas piedāvā daudz un dažādas iespējas.”
Bibliotēka kā uzziņu dienests
Starp piedāvātajām iespējām tiek minētas ne tikai grāmatas, bet arī bezvadu interneta pieslēgums, elektroniskās datubāzes, rotaļu stūrītis pašiem mazākajiem lasītājiem, kā arī pašu bibliotekāru zināšanas, kas ļauj palīdzēt apmeklētājiem atrast nepieciešamo informāciju gan grāmatās, gan interneta vidē. „Bibliotēkai būtu jābūt kā uzziņu dienestam 1188,” smejoties saka Ieva.
Publisko bibliotēku attīstības projekta „Trešais tēva dēls” laikā ievilkto bezvada interneta pieslēgumu viņa uzskata par lielu plusu, jo grāmatas un internets, pēc viņas domām, viens otru tikai papildina. Ir lietas, ko ātrāk var noskaidrot ar grāmatu palīdzību, nevis meklējot internetā, kur lielajā informācijas gūzmā var kaut ko atrast vien tādos gadījumos, ja zini, kur meklēt, spriež Ieva. Savukārt, kad esi noskaidrojis pašas nepieciešamākās lietas, uz kurām balstīties tālākajos meklējumos, interneta resursi šo procesu veiksmīgi papildina, jo, zinot konkrētas pieturzīmes, ir vieglāk pārskatīt un atlasīt sev nepieciešamo.
Tiesa, ja runa ir par daiļliteratūras lasīšanu, Ieva priekšroku dod grāmatām papīra, nevis elektroniskajā formātā. Grāmatas turēšana rokās, lapu pāršķiršana, iespēja sekot līdzi izlasītajam apjomam – tās ir lietas, kas lasīšanu padarot par sevišķi īpašu procesu. Viņasprāt, tie, kuru acīs lasīšanai ir vērtība, to turpinās darīt, neskatoties ne uz ko. Lai gan lasīt sevi interesējošas grāmatas viņai daudz laika neatliek un vakaros priekšroka tiek dota pasaku lasīšanai dēliem Emīlam un Renāram, brīžos, kad atrasta saistoša lasāmviela, vēlme iepazīties ar grāmatas saturu ir tik liela, ka tiek atrasts arī laiks, lai ar to iepazītos. „Domāju, ka līdzīgi ir arī citiem,” prāto Ieva, jautāta par grāmatas vērtību mūsdienās.
Katram savs piedāvājums
Lai grāmatas kļūtu par vērtību cilvēku acīs, ir jārada interese, kur liela nozīme ir pašai bibliotēkai, ir pārliecināta jaunā bibliotekāre. Runājot par bērniem un jauniešiem, viņa atzinīgi novērtē lasīšanas veicināšanas programmu „Bērnu žūrija”, kas domāta skolēniem no 1. līdz 9.klasei. „Ir bērni, kas vismaz trīs reizes dienā ieskries pie mums, lai painteresētos, vai ir viņiem vajadzīgā grāmata,” Ieva min konkrētus piemērus no pašas pieredzes. Tāpat lielu lomu spēlē bezmaksas interneta piedāvājums. „Ja tu atnāc uz bibliotēku, kur visapkārt ir grāmatas, tad agri vai vēlu tu kādu no viņām paņemsi, izlasīsi un tad jau tā interese radīsies.”
Nozīme esot arī telpu iekārtojumam. Sevišķi tas jūtams pēc Alūksnes pilsētas bibliotēkas Bērnu literatūras nodaļas remonta, kad telpas kļuvušas pārskatāmākas un, tajās ienākot, ikviens var redzēt bibliotēkas piedāvājumu. Ienākot pašiem mazākajiem lasītājiem, var redzēt rotaļu stūrīti, kur ir gan dažādas rotaļlietas, gan krāsojamās un bilžu grāmatas. Ienākot jauniešiem, var redzēt datorus, kas sevišķi interesē tieši pusaudžus. Tāpat plauktos izvietoti tematiskie žurnāli, kā arī jaunākās grāmatas, kuras, gaidot savu kārtu, tiek pētītas un izšķirstītas. Katrai no vecuma grupām ir arī savi galdiņi, pie kuriem var pasēdēt un netraucēti iepazīties ar sev interesējošo lasāmvielu. „Tā apziņa, ka par tevi ir padomāts, manuprāt, ir ļoti svarīga,” uzskata Ieva. „Ienākt telpā un uzreiz saprast, ka te ir kaut kas priekš tevis. Kaut kas tāds, kas var ieinteresēt un aizraut.”
Saskata plašas izaugsmes iespējas
Aizraujoša Ievai šķiet arī pati bibliotēkzinātne. Savu bakalaura darbu viņa veidojusi par ātrlasīšanu. Šī tēma ieinteresējusi tematiskā žurnāla „Bibliotēku pasaule” veidotājus, kas piedāvājuši viņai par to uzrakstīt. Publikācijā apskatītas ātrlasīšanas metodes, kā arī interneta vidē piedāvātās programmas, kas ļauj šīs prasmes izkopt. „Tās domātas, lai iemācītos lasīt ne tikai ātri, bet arī kvalitatīvi,” skaidro Ieva. Šīs zināšanas esot noderīgas ne tikai priekš bibliotekāriem, bet ikvienam lasītājam, tāpēc radusies doma par atsevišķa pasākuma rīkošanu bibliotēkas apmeklētājiem.
Esot vēl daudz citu tēmu, kuras pētot bibliotekārs var piesaistīt ne tikai jaunus lasītājus, bet sniegt ikdienā nepieciešamas zināšanas. Šā iemesla dēļ Ieva atkārtoti atgriežas pie sabiedrībā iesīkstējušajiem stereotipiem, uzsverot, ka bibliotekāra profesija ir mainīga un dinamiska – tā liek nemitīgi atrasties kustībā un domāta tiem, kam patīk darbs ar cilvēkiem. Tāpat bieži tiek pieminētas idejas, kas nepieciešamas bibliotekāra darbā. „Šis ir ļoti radošs darbs, kas ikdienu padara interesantāku un notikumiem bagātāku,” viņa apgalvo.
Lai gan vairums bibliotēku personāla joprojām esot gados vecāki cilvēki, Ieva uzskata, ka pamazām šī situācija sāk mainīties un veidojas jauna bibliotekāru paaudze. „Šobrīd tiek piedāvātas plašas mācību iespējas, tāpat ir lielas iespējas tikt pie darba, jo līdz ar pārmaiņām radusies arī nepieciešamība pēc jauniem darbiniekiem,” apgalvo bibliotekāre. „Varbūt tā nedrīkst teikt, bet esmu pārliecinājusies, ka, ja esi jauns, komunikabls un idejām bagāts cilvēks, tad šajā specialitātē tev visas durvis būs vaļā.”
