“Pie tā esmu pieradusi. Antonam tāda daba. Tēvs esot bijis vēl trakāks,” Pētera māte piebilst.
74.
“Pie tā esmu pieradusi. Antonam tāda daba. Tēvs esot bijis vēl trakāks,” Pētera māte piebilst. Bez Pētera ģimenē ir vēl divas meitenes. Arī tās pa kārtai dabūjot just tēva roku, tomēr viņas pārmācot retāk. Domāju, kādi gēni tiks pārmantoti tālāk, nākamajās paaudzēs. Varbūt tēvs ir jāārstē tāpat kā alkoholiķi un narkomāni? Kad notiks kas krimināls un sāksies tiesu darbi, tad būs par vēlu.
Bet ko gan var darīt skolotājs? Atzīmēt bērna personīgajā lietā, ka ir ģimeni apmeklējis. Kāda jēga konstatēt, ja nevar novērst? Apmeklējot klases bērnu ģimenes, varu tikai izpildīt formālo pusi: biju, redzēju. Ko darīt? Nezinu. Neesmu tā institūcija, kas var ko izmainīt saknē. Pie tam pati esmu sapinusies savā ģimenes dzīvē un neesmu nekāds pozitīvais piemērs.
No bērnu apmeklēšanas braucot, netālu no skolas mani, pa visu seju smaidīdams, nobalso Tomass: “Vari pavizināt?”
“Varu. Tikai cik tālu?”
“Iepazīstos ar jauno dzīves platību. Neesam divatā tikušies, kur tas laiks!”
Viegli pakļaujos Toma vēlmei. Bērnu apmeklēšanai noteikts laiks nav paredzēts, tātad varu atgriezties vēlāk vai pavisam vēlu. Braucam uz priekšu. Degvielas pietiek. Blakus Tomass. Šodien viņš man patīk un satrauc. “Cik ilgi mēs brauksim?” vaicāju.
“Tu, Ezeriņ, esi pie stūres, tu arī zini.” Toms atgādina paša izdomāto manu mīļvārdiņu. “Tu esi mana mīlas priesteriene.” Jūtu, ka esmu kā apsēsta, es Tomasu gribu. Visu viņa veidolu, runu, jokus, vīrišķību. Izlemju, ka vedīšu viņu uz mazpilsētiņu, uz viesnīcu, to pašu, kur droši vien ne reizi tiekas izslāpušie. Pēcpusdienā visi laucinieki no pilsētiņas ir projām, un tātad iespējas, ka te mūs kāds var redzēt, ir mazākas nekā dienā. Naudas man somiņā ir pietiekami un varu atļauties relaksāciju. Esmu pārliecināta, ka bez Toma es būtu nonīkusi ikdienas žņaugos un vīra klapatās. Atkal esam kopā, un pārējais nav svarīgi. Kā kādu vīziju atceros, kā Tāli atmānīju uz šo pašu vietu. Toreiz man izdevās viņu pamodināt. Žēl, ka mūsu tuvības mirkļi kādu apstākļu dēļ tik ātri izbeidzās. Rutīna atkal ņēma virsroku, un mēs iegrimām vienaldzībā viens pret otru. Tomass ir jauns, aizrautīgs, un kopā pavadītais laiks mani iedvesmo. Par to, kas būs pēc tam, es nedomāšu. Dzīve esot īsa, un nožēlot bijušo var nebūt laika. Kad pamanu zilu vakara krēslu viesnīcas logā, atgūstos, ka jābrauc taču mājās. Esmu krietni aizkavējusies.
Tomass atrunājas, ka viņš vēl palikšot pilsētā, esot tik labi atpūsties, istaba samaksāta līdz rītam. Būšot arī labāk atgriezties pa vienam, lai nerastos kādas paziņu aizdomas. Vēl viņš palūdz aizdot līdz algai kādu naudas mazumiņu. Man rodas maza nepatika, kas kā asa adatiņa iedur kaut kur sirdī. Tomēr par to ilgi nedomāju. Esmu maksātspējīga sieviete, un Tālis manas finansiālās lietas nekontrolē. Tomasa noskūpstīta, es pametu mūsu šodienas mīlas vietu, ašiem soļiem nodipinot pa viesnīcas kāpnēm.
Esmu atgriezusies dzīves realitātē. Tā izrādās nepatīkama. Manam “Pasatam” blakus stāv Tāļa mašīna. Apstulbstu! Kādus melus varu viņam pasniegt?
