Planētas sešus miljardus lielajai humāno radību populācijai nereti tīk palaist tautās dažādus mītus par melniem trijstūriem un dažādām mistisku zīmju sakritībām, kas tā vai citādi ietekmē gremošanas sistēmu.
Planētas sešus miljardus lielajai humāno radību populācijai nereti tīk palaist tautās dažādus mītus par melniem trijstūriem un dažādām mistisku zīmju sakritībām, kas tā vai citādi ietekmē gremošanas sistēmu, dzīves uztveri un vērtību skalu vai izraisa prāta un apziņas aptumsumus.
Grūti teikt, vai peripetijas saistībā ar bijušās Valsts prezidentes Vairas Vīķes – Freibergas rīcībā nodotā dzīvokļa remonta tāmi radušās pilnmēness vai kādas pagaidām nezināmas izcelsmes krīzes dēļ, taču popularitātes augstumus sasniegušās kundzes jaunavīgā klīrēšanās un vēlme padarīt šo “bilanci” teju slepenāku par Pentagona failiem uzskatāma par vairāk nekā neizprotamu.
Protams, ļoti savdabīgs ir eksprezidentes “arguments”, ka nepilna pusmiljona latu nodokļu maksātāju naudas izlietojums kādreizējās valsts galvas dzīves komforta labad “atspoguļo viņas personīgās vēlmes un personīgās lietas” un tāpēc nav publiskojams. No kā gan pēkšņi tautas godā celtā lēdija tik ļoti sakautrējusies? Vai tās būtu raizes, ka līdzās jaunā apartamenta atsvaidzināšanas tēriņiem iepriekšējā prezidenta rīcībā nodotā mājokļa sakārtošanas izdevumi šķitīs teju kabatas nauda, bet “lāga Gunča” ar visu nepilnu simts latu vērto labierīcību papīra turētāju un pēkšņo tieksmi uz atklātību izskatīsies pēc pārāk īsta godavīra? Uz šī fona “tautiskā Vaira” pavalstnieku acīs stabili tiktu padarīta par izšķērdības simbolu, kas tapešu vietā uz sienām vēlas redzēt salīmētas vismaz pieclatu banknotes. Varbūt eksprezidentei pēkšņi uz āru izlauzies aizvainojums par Saeimas nepateicību un viņas bezceremoniālo izmešanu no Jūrmalas rezidences vai arī no jauna spēkā pieņēmusies nostāja par nesēdēšanu uz koferiem un savdabīgu, pēc valsts lietu “bīdīšanas” pienākošos “ērtību minimumu”?
Katrā ziņā nekādu skaidrību par Vīķes – Freibergas kundzes nostājas motivāciju nav viesuši arī viņas sekretāres vairākkārtējie aizbildinājumi un skaidrojumi, sākot ar “personīgo faktoru” un beidzot ar piekāpīgo “lai būtu tā, kā likums prasa”. Kā smejies, likums tiešām “neprasa” daudz, tikai kristāltīru skaidrību, kas ievedama katrā publiskā iepirkumā, pieplusojot klāt sabiedrības svētās tiesības uzzināt, kādām tad lustrām, bidē vai citiem smalkiem atribūtiem šoreiz izdota viņu vaiga sviedros sakašātā naudiņa.
Eksprezidente, kas vairākus gadus izteikusi ne mazumu pārmetumu oficiālajām institūcijām saistībā ar no tiesiskā un ētiskā viedokļa neizprotamiem lēmumiem, tagad nodemonstrējusi personīgu “antipiemēru”, rīkojoties gandrīz kā suns ar svešu un slepenu siena kaudzi. Sak, paldies par ziedošanos un sagādāto silto kaltētās zāles gubu, kurā pārlaist drēgnās rudens naktis, bet jautājumus gan nekādus neuzdodiet, ka vēl netīšām netiek aizskarts mans visudārgais privātums! Vai sabiedrība negaida tieši pretējo – lai cienītā “ziedu kalna laureāte” izrādītu savu iniciatīvu un pati vērstos pie sabiedrības – lūdzu, mani dārgie un visi pārējie, šeit ir tās lietas, ko uzskatu par godam nopelnītām, astoņus garus gadus vadot jūs no Rīgas pils augstumiem! Diezin vai eksprezidentei ar savu intelektu būtu tik grūti aptvert, ka sabiedrību šajā kontekstā maz interesē dzeltenīgās detaļas par viņas parfīma vai vešiņu “šikumu”, tā ka aizbildināšanās ar privātuma sargāšanu īpaši nelīdzēs. Savukārt atklātība šoreiz ne vien nekaitētu reputācijas saglabāšanai, bet būtu uzskatāma par elementāru solīduma izpausmi.
