Pēc dabas Kārlis nebija nedz čīkstētājs, nedz visas pasaules vainotājs, lai gan – varbūt tieši viņam bija pietiekami daudz iemeslu, lai palaikam pasūrotos.
Pēc dabas Kārlis nebija nedz čīkstētājs, nedz visas pasaules vainotājs, lai gan – varbūt tieši viņam bija pietiekami daudz iemeslu, lai palaikam pasūrotos – par skarbo un netaisnīgo dzīvi, par sāpēm un nepiemērotiem dzīves apstākļiem, par Dieva sodu un nolemtību. Bet viņš klusēja. Un kāda gan tai runāšanai būtu jēga? Lai arī cik ļoti reizēm būtu pilna sirds, lai arī cik tiktu izrunāts un izkliegts – nekas jau no tā nemainītos. Vismaz ne viņa dzīvē. Vairs ne.
Pašlaik Kārlis jutās tik noguris, ka no domas vien par tālo mājupceļu gribējās apsēsties – kaut vai tepat, galdniecības pagalmā, uz zemes, nu ne soli vairs tālāk nespert. Smeldza stilbi un neciešami sāpēja mugura. Varbūt tieši šis brīdis, kas šķita sāpīgāks par visiem iepriekšējiem, bija tas īstais, kad nu būtu iemesls teikt kādu skarbāku vārdu Visaugstajam – gan par dzīves nejēdzību un spēku izsīkumu, gan par valdības neieinteresētību un neizdarību. Kārlis jau ne reizi vien izmisuma brīžos bija Viņam lūdzis iemērīt kādu kausu dzīvības eliksīra, vismaz, ja ne – iespēju sākt vēlreiz dzīvi no desmit gadu vecuma… Varbūt savā vairāk nekā pusmūžā Kārlis būtu nopelnījis, lai kāds tur, augšā, viņa lūgumus izskatītu? Vai vismaz dotu atbildi – cik ilgi vēl?
Visbiežāk gan Kārlis Viņam tika jautājis – “Kāpēc es? Kāpēc TU izvēlējies tieši mani?”
Bet Viņš, tur, savos augstumos, protams, klusēja… Laikam jau arī tā bija sava veida atbilde…
Smagi nopūties, Kārlis atvēra noliktavas durvis – tur silti kurējās krāsniņa, kurai jau daudzus gadus blakus nolikts krietni padilis koka sols. Tā viņam iemīļota vieta. Tur, klusumā, varēja mierīgi pasēdēt un, neko nedomājot, vienkārši klausīties liesmu sprakšķos.
Galdniecībā visi zināja – Kārlim patika darbā palikt pēdējam. Tad, mierīgi un nevienu netraucējot, savākt skaidas un atgriezumus, izslaucīt grīdu, nokārtot nevērīgi atstātos instrumentus… Kāds pat teicās esot dzirdējis – Kārlis sarunājoties ar tiem kā ar cilvēkiem! Vienus norājot un audzinot, citus – uzslavējot un žēlojot. Reizēm pat paņemot rokās un paauklējot – kā mīļus un lolojamus bērnus.
Kāds gan tur brīnums – ikdienā, mājās vienam pašam dzīvojot, tā īsti nav ar ko vakaros parunāties. Tad dažam labs sarunbiedrs šķiet kaķis, suns, spēļu lācis vai puķe podā. Kārlis sarunājās ar lietām, kas viņam tuvas.
Lai arī savulaik viņš visai bieži bija manāms vīru pulciņā piesmēķējam, pa retai reizei arī kādu glāzīti iekšējam siltumam un sparam iedzeram, gadiem ejot, Kārlis arvien biežāk izvēlējās būt vienatnē. It kā citi viņam traucētu dziļu domu izdomāt.
Ja Kārlim pēc darba negribējās iet mājās, noliktavas stūrī viņu gaidīja klūdziņas un pīt iesākti grozi. Tur, pie viņa iekurtās krāsniņas, reizēm sasildīties vai tāpat parunāties ienāca kāds aizkavējies strādnieks vai sargs, un, ja Kārlim bija īstā stāstīšanas oma, viņš runāja daudz un labprāt.
Visbiežāk viņa atmiņu stāsti saistījās ar bērnību. Par to, kā ar citiem puikām kopā braukuši vēžot un naktīs spokojušies, kā taisījuši tramplīnus un lēkuši ūdenī, kā sagaidījuši vilcienus un kā ar tiem rīkojuši skriešanās sacensības. Pārgalvības, kas sākumā šķitušas īpašas, ar laiku savu nozīmību zaudējušas, tāpēc nācies izdomāt jaunas – vēl pārdrošākas un riskantākas.
Tagad Kārlis vairs īsti neatceras, kurš pirmais salielījās noskriet pa preču vilciena vagonu jumtiem. Laikam jau Rūdis. Nez kāpēc tagad atmiņā skan tieši viņa izsmējīgā balss par pienapuikām un puņķu tapām. Par īstiem vīriem piemērotiem pārbaudījumiem un to, ka tāds skrējiens tīrais sīkumus vien ir – ak, pavisam vienkāršs! Rūdis salielījās to pierādīt. Viņš piecu puiku barā bija visvecākais un līdz ar to – Rūdim arī visgarākās kājas. Tika noslēgtas derības, jo bija arī tādi, kas uzskatīja – nekas nesanāks.
Lai par to pārliecinātos, bija jāsagaida vakars un pustumsa, citādi puišu blandīšanos vagonu tuvumā ātri vien pārtrauktu kāds dzelzceļnieks.
Laikam jau ne reizi vien Rūdis bija izmēģinājis šo cirka numuru, jo kā kaķis veikli uzrāpās uz pēdējā vagona jumta un pustumsā klusu aizcilpoja uz priekšu – kā pa gludu grīdu. Īss skrējiens un pārlēciens – kas gan tur grūts. No malas tas izskatījās viegli paveicams.
Lai pierādītu, ka arī citiem netrūkst dūšas un te nepulcējas kaut kādi pienapuikas, skrējiens pa jumtiem bija jāveic arī pārējiem. Izlozējuši rindas kārtību, puiši gatavojās pārbaudījumam.
Uz brīdi gan nācās paslēpties, jo apgaitā izgājušais dzelzceļnieks, klabinot gar vagonu riteņiem, pārbaudīja visu sastāvu, līdz pazuda stacijas virzienā.
Taču jau pēc brīža uz vagona jumta uzrāpās Arvīds un veiksmīgi atkārtoja Rūda skrējienu. Attālums desmit vagonu garumā, no malas skatoties, nemaz nelikās tik nepārvaramas.
Kārlis skrēja piektais – pēdējais, kad citi jau viszinīgi un lepni stāvēja malā un zobgalīgi viņu uzmundrināja.
Skrējiena sākums bažas neradīja, tikai kaut kur tālu priekšā lokomotīve deva signālu, kuram tobrīd neviens no viņiem tā īsti nepievērsa uzmanību. Vien mirkli vēlāk, kad zem Kārļa kājām ar spēju rāvienu sakustējās vagons, viņš, zaudējis līdzsvaru, gandrīz nokrita. Uz kādu liktenīgu mirkli zēns apstājās, īsti nesaprazdams, ko darīt. Jau nākamajā mirklī vilciena sastāvs vēlreiz pēkšņi noraustījās, un Kārlis krita…
Tā brīža atmiņā kā pēdējā palikusi šaura sprauga starp vagoniem vai varbūt – aiza… Tad – kaut kur no atmiņām uzplaiksnīja asas sāpes galvā, kājās, un visbeidzot – melns tukšums…
Aiz bailēm par notikušā sekām puikas vispirms esot laidušies mukt. Tikai Arvīds saņēmis dūšu un atgriezies pēc drauga. Pareizāk – atgriezies pie tās vietas, kur Kārlis kritis…
Ieraugot asiņu peļķi vietā, kur vajadzētu būt Kārļa pēdām, Arvīds zaudējis valodu… Kaut kad vēlāk kāds aizmugurē sācis kliegt, atskrējis kāds no dzelzceļniekiem…
Tā arī neviens Kārlim tās nakts notikumus līdz galam nezina pastāstīt – Arvīds vēl ilgus gadus esot staigājis kā ne sevī, un par notikušo neko daudz neatceras stāstīt.
Kārlis ilgi nevarējis atlabt. Laikam jau tāpēc, ka sapratis – dzīvē brīnumi nenotiek, un Rūdis neatnāks un neierosinās jaunas derības, neatdos zaudētās pēdas. Kāda jēga…
Tikai tad, kad kādā filmā galvenais varonis, pārvarot sāpes un izmisumu, iemācījās ne tikai staigāt ar protēzēm, bet pat dejot, Kārlis sapratis – arī viņš to varēs! Piecelties, staigāt, dzīvot tālāk.
Tagad reti kurš vairs atceras tā laika koka protēzes ar siksnām un neveiksmīgajiem metāla stiprinājumiem, kuri bija ne tikai masīvi un smagi, bet visai bieži arī atskrūvējās, liecās un lūza. Un tomēr – tieši ar tādām Kārlis nodzīvojis gandrīz visu mūžu, daudz nesūrodamies, vien reizēm ar ironisku smīnu pastāstīdams par dažiem visai amizantiem un tajā pašā laikā dramatiskiem atgadījumiem.
***
Kārlis jau labu laiku strādājis galdniecībā, un darbabiedri sen paspējuši aprast ar viņa vajadzībām, tajā skaitā arī ar to, ka metāla daļas, kas satur pēdu protēzes, ik palaikam mēdza aizlūzt un, cik tur netrūkst, – arī salūzt.
Tā kā Kārlim šie mehānismi veic visai svarīgu funkciju, Vitālijs, kurš ilgus gadus turpat strādāja par metinātāju, jebkurā šādā akūtā situācijā pārtrauca savu darbu, lai nekavējoties izlīdzētu Kārlim. Kas gan ir kaut kādi darbgaldu un mašīnu dzelži salīdzinājumā ar kājas funkcionēšanu…
Kārlis droši varētu apgalvot, ka Vitālijs viņa protēžu būšanu pārzina ne sliktāk par viņu pašu, salabojot tās ātri, precīzi un bez komentāriem. Ko gan vairs tur runāt – viss sakāmais pateikts jau sen.
Kārtējo reizi pamanījis plaisu protēzes mehānismos, Kārlis, daudz nekavējoties, meklēja metinātāju. Kāds darbabiedrs gan bija dzirdējis, ka Vitālijs neesot darbā, bet cits jau māja ar roku uz garāžas pusi, sakot: – “Metinātājs tur strādā!”
Priecīgs, ka plaisu tūlīt varēs novērst, Kārlis steidzās pāri pagalmam. Pavēris durvis, viņš jau pa gabalu ieraudzīja pār mašīnu pieliekušos stāvu pazīstamajā zaļa brezenta kombinezonā un metinātāja maskā. Piegājis tuvāk, Kārlis ierasti uzlika kāju uz zemā metinātāja galdiņa un jautāja: “Pieķersi?”
(Turpmāk – vēl)
