No putna lidojuma raugoties, liekas, ka Alūksne ir meitene, kas izklājusi zaļus svārkus ezermalā un aizgājusi peldēties.
No putna lidojuma raugoties, liekas, ka Alūksne ir meitene, kas izklājusi zaļus svārkus ezermalā un aizgājusi peldēties. No Rīgas raugoties, Alūksne ir mazs punktiņš Latvijas kartes malā. No Briseles raugoties, Alūksne ir mazs, nomaļš miestiņš, kurā jūtama viduslaiku elpa.
Visus šos skatījumus uz Alūksni zina, izprot un mācās likt lietā Jānis Cīmiņš. Pirms trim gadiem viņš Alūksnes pilsētas domē sāka vadīt Attīstības nodaļu, kas pārdēvēta par Perspektīvās plānošanas nodaļu. Pa šo laiku diendienā izstudēts kaudzēm (ja tā varētu teikt) dokumentu elektroniskā formātā. Rakstīti projekti, aizstāvēti, atbalstīti, noraidīti, aktualizēti no jauna. Tas ir bijis nebeidzams process. Komandas darbs, kā to uzsver pats Jānis.
Vai iespējams zināt, kāda būs attīstība?
Attīstība. Tas ir slidens vārds. Attīstība var būt horizontāla, uz augšu, uz leju. Mēs esam vienā attīstības posmā. Izpratne par to, kas ir attīstība ilgākā laika posmā, arī mainās. Tas ir process, kas bieži vien notiek neatkarīgi no mums. Mēs dzīvojam atvērtā sabiedrībā, līdz ar to lietu virzību Alūksnē var noteikt procesi Eiropā. Ir notikumi, kuru attīstības gaita nav iepriekš paredzama. To lielā mērā varam secināt pēc tā, kā finansiāli tiek atbalstīti vai neatbalstīti mūsu projekti.
Dome ir pieņēmusi būtisku lēmumu – veidot attīstības programmu Alūksnei. Paralēli tādas pašas programmas izveide notiek novadam. Pilsētā šo programmu veidosim nesteidzīgi, bet ne ķeksīša pēc. Veidojot programmu tiek perfekti apzināta situācija, visas iespējamās problēmas, nepatikšanas, un tad varam laikus domāt, kā no tām kārpīties ārā. Lai arī Reģionālās attīstības likums nosaka, ka programma ir dokuments divpadsmit gadiem, uzskatu, ka ik pēc četriem pieciem gadiem ir jāpārskata attīstības stratēģija. Dzīve mainās ārkārtīgi strauji.
Filozofijai par attīstību mēdz būt dažādi līmeņi. Parasti mēs attīstību saistām ar izaugsmi.
To, kā pilsēta attīstās, viena daļa cilvēku saprot tā: “raujam” augšā uzņēmumus, būvējam kultūras namus, sporta laukumus. Taču tam ir jābūt priekšnoteikumiem. Daudz nosaka vietas atrašanās uz kartes. Esam maza sīkpilsēta, kas ir projām no tranzīta ceļiem. Gulbene dabūja urbānās prioritātes naudu, iekļuva 18 šādu pilsētu skaitā, bet Alūksne neiekļuva. Smiltene iekļuva, bet Valka ne. Tas ir tāpēc, ka bija tādi Eiropas uzstādījumi. Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs Aigars Štokenbergs gribēja, lai visām 35 pilsētām iedod šo naudu. Eiropas uzstādījums bija 5 vai 6 pilsētām. Atrada kompromisu par 18 pilsētām, bet mums no tā vieglāk nekļūst.
Alūksne un mēs, tās iedzīvotāji, esam tur, kur mēs esam. Pašvaldība uz vietas nespēj ietekmēt globālo situāciju. Mēs esam atvērtā telpā. Varam mēģināt “noknābt” to kumosu, ko mums ļauj šī ģeopolitiskā situācija.
Darbs, ko veicat pašvaldībā, sniedz gandarījumu?
Nebūtu pareizi uzsvērt viena cilvēka darbu. Tas ir komandas darbs. Tiek saražota projektu kaudze. Cilvēki strādā. Tas, vai tiek iedota nauda, visai bieži nav atkarīgs no projektu kvalitātes. Mums ir labs projekts, citiem – tikai mazliet labāks. Ja vērtētājiem Rīgā ir politisks uzstādījums, tad var izgāzt viena nepareizi iekopēta cipara pēc.
Ir iztrādāta kaudze projektu, kas katru gadu tiek aktualizēti. Tur ir gan logu nomaiņas skolās un bērnudārzos, ģimnāzijas sporta laukuma sakārtošana, siltumapgādes sistēmas uzlabošana, Jaunās pils fasādes atjaunošana, stadions, tautas nama rekonstrukcijas projekts un citi.
Tagadējā koncepcija valstī ir tāda, ka turpmākajos trīs gados naudu dos tikai jau iesāktajiem projektiem. Ja Alūksnes tautas nama rekonstrukcijai līdz šim no valsts budžeta konkrētās programmas nav iedots ne santīma, tas nozīmē, ka nedos. Tur mēs diemžēl esam atraduši un ieguldījuši citus līdzekļus.
Satrauc arī tas, ka piedāvātie spēles noteikumi mainās. Šim gadam ir sagatavots mākslas skolas projekts. Varam “pavilkt”, ja domes līdzfinansējums ir 20 procentu no kopējās tāmes un 80 procentus nepieciešamo līdzekļu dod valsts. Tagad mums saka, ka pašvaldības līdzfinansējumam jābūt 40 procentu apmērā. Jautājums ir par to, vai tik lielu līdzfinansējumu varam “pavilkt”? Savukārt stadionam pēc iepriekšējās programmas pašvaldības līdzfinansējums bija 10 procentu jeb 200 000 lati. Deputāti nolēma, ka to varam “pavilkt”. Ja tagad jau prasa, lai pašvaldība piedalās ar
800 000 latu līdzfinansējumu, situācija ir pavisam cita? Skaidrs, ka valsts mēģina taupīt naudu, bet daudzi projekti līdz ar to nerealizēsies, ja pašvaldībai naudas trūkst. No valsts investīcijām šogad pieteiktajiem 13 Alūksnei būtiskiem projektiem 3 gados turpinās realizēt tikai iesāktos. Ceru, ka tomēr veselais saprāts valsts politiķiem ņems virsroku un šī drakoniskā pieeja tiks mainīta.
Ir gandarījums par to, ka atklātā konkursu kārtībā mūsu projekti ir guvuši Eiropas atbalstu un finansējumu. Tā izdevies atjaunot tiltu uz Pilssalu, gūta starta naudu tautas nama garderobes izbūvei, kam sekoja foajē remonts, Miera ielas ietves izveidei kilometra garumā. Dabūjām arī finansējumu muzeja vajadzībām. Var jau diskutēt, vai tieši šie projekti ir primārie, nepieciešamākie Alūksnei. Taču tie ir atbalstīti. Pat īpaši jālobē nebija. Lobēšanai, protams, ir sava nozīme, taču nav iespējams lobēt sliktu projektu.
Tautas namā darbi jāturpina. Ir būtiski dabūt “uzrāvienu”. Tēlaini runājot, ir ielikti divi ķieģeļi, gribot vai negribot jādomā par tālāko. Tagad atrast līdzekļus… Tas ir grūtāk nekā saņemt starta naudu.
Alūksne novadā? Kāda tā būs pēc administratīvi teritoriālās reformas veikšanas?
Redzu Alūksni kā novada centru, kas apkalpo šo teritoriju. Mazie pagasti visapkārt savulaik veidojās, kad mūsu senči brauca zirgu pajūgos. Tajos laikos 10 kilometri līdz pagasta centram – tas bija daudz. Tagad ir 25 kilometri līdz novada centram aizņem mazāk laika. Pēc idejas naudu vajadzētu ieguldīt ceļu infrastruktūrā. Tas jādara nevis pašvaldībām, novadam, kas nevar to paveikt, bet valstij. Novadam jādomā ar skatu 10 – 15 gadus nākotnē, lai nesaguldītu naudu nepareizos objektos. Ikvienam pagasta vadītājam, kas strādā pie novada programmas, būtu jāskatās no skatpunkta – esmu šī novada vadītājs.
Alūksnes rajonā, izņemot Alūksnes pilsētu, visas pārējās pašvaldības saņem naudu no pašvaldību izlīdzināšanas fonda. Pēc pašvaldību apvienošanās piecus gadus pagasti vēl saņems to pašu naudu tikpat lielā apjomā. Kas būs pēc tam? Kad papildu naudas vairs nebūs, tad sāpīgi jutīsim, kas ir aplami saplānots.
Jārēķinās ar to, ka reģionos iedzīvotāju skaits samazinās. Mārkalne 14 gados zaudējusi 21 procentu iedzīvotāju, Kalncempji 10 gados – vienu ceturto daļu iedzīvotāju. Var jau iedzīvotājiem iestāstīt, ka novadā bija, ir un būs katrā ciematā skola un kultūras nams. Nu un tad? Kur šie cilvēki strādās? Pašvaldība nebūs tā, kas radīs jaunas darba vietas. Vai “uzrausim” augšā kādu rūpnīcu? Jādomā ir reāli! Uzņēmējs pats izvēlas. Vai varam cerēt uz ārzemju kapitāla ieplūšanu Alūksnes novadā? Šobrīd nodokļu politika valstī to neveicina. Jāņem vērā arī tas, ka cilvēks pats izvēlas, kā dzīvot. Brauc uz citām Eiropas valstīm. Cilvēki vēlas labi dzīvot, nodrošināt ģimenes, bērnus. To var saprast.
Mēs, pārējie, dzīvojam šajā realitātē, kāda ir Alūksnē un tuvējos pagastos. Vidēji cik reizi gadā cilvēks apmeklē pagastmāju? Reizi gadā, kad maksā nodokli par zemi. Cik ir viensētu, kur tikai pensionāri dzīvo? Tā varam uzzīmēt nākotnes ainu. Nākotnē veidosies tirgū konkurētspējīgas saimniecības. Zeme tiks apstrādāta, bet cilvēku skaits, kas laukos no zemītes varēs pārtikuši dzīvot, nekad vairs nebūs tāds kā agrāk. Laukos mūsu resursi ir cilvēki, zeme un mežs. Lauku tūrisms ir tikai sīka piedeva.
Būtiski, lai cilvēkiem, kas vēl joprojām ir laukos, tiktu nodrošinātas iespējas. Forma nav svarīga , bet process, piemēram, autobuss apbraukā sētas, savāc pensionārus, aizved uz teātri, koncertu uz pagasta vai novada centru, atved mājās.
Ir laikus jādomā, ko ir vai nav vērts uzturēt pašvaldībai, ir jāmaina domāšana, jārēķina. Vai ir vērts uzturēt skolu, kurā ir neliels skolēnu skaits? Vai šādā mazā skoliņā gūtā izglītība būs gana kvalitatīva un laba ceļamaize ilgajam dzīves ceļam? Vai katrā ciemā vajag savu bibliotēku, kur visai ierobežota grāmatu izvēle? Varbūt kādā vietā der Ogres variants, kur apkārt braukā bibliotēkas busiņš. Cilvēks aiziet uz pagastu, kur ir internets, pasūta grāmatu no novada bibliotēkas, un tās reizi nedēļā pieved klāt.
