Ar nākamo gadu bērni tiks potēti pret vējbakām, to paredz valsts imunizācijas programma.
Ar nākamo gadu bērni tiks potēti pret vējbakām, to paredz valsts imunizācijas programma. Latvijas Infektologu biedrība un Latvijas Bērnu infektologu biedrība jau pirms diviem gadiem izplatīja paziņojumu presei ar satraucošu statistiku par strauji pieaugošo saslimstību ar vējbakām un prasību valstij vakcinēt pret šo infekcijas slimību. Tomēr ir pediatri, kas situāciju skaidro citādi un saskata slēptu vēlmi lobēt konkrētas vakcīnas tirgotājus.
Biedrību paziņojumā teikts, ka 2004.gadā Latvijā ar vējbakām slimojuši 9355 cilvēki, kas ir par 35 procentiem vairāk nekā 2003.gadā. Saslimstības rādītāji par 60 procentiem pārsniedz pēdējo piecu gadu vidējos rādītājus, un vējbakas ir Latvijā trešā izplatītākā infekcijas slimība pēc gripas un akūtas respiratoras vīrusu saslimšanas. “Ietekmēt šo progresējošo tendenci var tikai vienā veidā – ar valsts apmaksātu vējbaku vakcīnu,” uzskata infektologi, piesaucot, ka Latvijā tieši bērnu vakcinācija ik gadu novērš ap 40 tūkstošiem vakcīnregulējamo slimību gadījumu un ap 200 nāves gadījumu. “Mēs, infektologi, bieži sastopamies ar vecāku nezināšanu un pat vieglprātīgu attieksmi. Arī mūsu kolēģi vējbakām un to profilaksei dažkārt nepievērš pietiekami lielu uzmanību. Starp ārstiem un vecākiem valda vispārējs priekšstats par vējbakām kā neizbēgamu slimību, kas “vienkārši jāizslimo”. Diemžēl rezultātā cieš bērni – no augstas temperatūras un sāpīgiem, niezošiem izsitumiem, kā arī iespējamas sekundāras bakteriālas infekcijas, encefalīts un citas komplikācijas. Vecākiem tas ir emocionāls pārdzīvojums un kavētas darba dienas, arī valstij kopumā tas ir ekonomisks zaudējums,” izskanēja paziņojumā. “Ikviena infekcijas slimība, lai arī cik vieglā formā tā pārslimota, atstāj paliekošu iespaidu gan uz cilvēka veselību kopumā, gan uz atsevišķiem orgāniem vai to sistēmām. Turklāt nekad nav iespējams skaidri iepriekš paredzēt, kad un kā šie sarežģījumi vai pat nopietnas komplikācijas konkrētajam indivīdam izpaudīsies. Ja mums šodien medicīna sniedz šādu iespēju – ar vakcīnas palīdzību pasargāt savus bērnus pret tik lipīgu infekcijas slimību, kāda ir vējbakas, – tad to nedarīt ir vienkārši tuvredzīgi,” uzskata profesore Dace Gardovska. Profesore Ludmila Vīksna situāciju raksturo pat kā epidēmisku vējbaku uzliesmojumu un atgādina – ja ar vējbakām saslimst grūtniece, ir liela iespējamība, ka bērns piedzims ar iedzimtiem defektiem. Kā viens no obligātās vakcinēšanas pamatojumiem tiek minēts valsts ievērojamais ekonomiskais ieguvums, ko apliecina 2001. gadā Vācijā veiktais pētījums. Vakcinācijas rezultātā bērni neslimo, tiek ietaupīti hospitalizācijas izdevumi, nav vecāku darba dienu zuduma.
“Ir vismaz trīs aspekti, kas šo satraukumu un prasību ieviest valsts apmaksātu vakcīnu, liek vērtēt skeptiski. Visu cieņu Infektologu biedrībai, bet, manā skatījumā, ir dikti muļķīgi pašreizējā situācijā sākt lobēt kādu jaunu vakcīnu,” uzskata pediatrs Ivars Strazds. Satraucošo statistiku viņš vērtē kritiski – kopš 2000. gada bērnu aprūpe ir nevis pediatru, bet ģimenes ārstu pārziņā. “Pat pieredzējušam pediatram reizēm ir grūti diagnosticēt izsitumus, tipiskas, atipiskas formas, kur nu vēl ģimenes ārstam, kurš savā praksē īstas vējbakas ir redzējis varbūt reizi vai divas,” atzīst ārsts. Tāpēc nereti alerģijas vai citas izcelsmes izsitumi varētu tikt “norakstīti” kā vējbakas, sevišķi, ja ģimenes ārstam tādas aizdomas izsaka vecāki vai replika “bērnudārzā vēl vienam bija pumpas”. Rezultātā nevis vējbakas kā infekcija, bet kā diagnoze aiziet epidēmiskos apmēros. Kad bērns pēc pāris gadiem tiešām saslimst ar vējbakām, tad vecāki ir pārsteigti – kā, bet viņš taču izslimoja! “Slimības ārstēšana un profilaktiska vakcīna, kas uzkrauj organismam papildu imūno slodzi, ir divas dažādas lietas. Var iebilst pret to, ka bērnam liek slimību izslimot, bet simptomātiska ārstēšana kopumā uz organismu neatstāj tādu iespaidu kā vēl viena vakcīna,” aizrāda I. Strazds. Turklāt vējbaku vakcīna medicīnā esot salīdzinoši jauna, plaši to pielietojot tikai ASV, tādēļ nav pētījumu, kā tas ietekmē veselību pēc 10–15 gadiem.
Sabiedrības veselības aģentūras vadītājs Oskars Velmers savulaik atzina, ka, Latvijai iestājoties ES, palielinājušās obligātās vakcīnu izmaksas, sevišķi to, kas paredzētas zīdaiņiem. “Diskusijas par vakcinēšanu izraisās palaikam. Zviedrijā jau pirms desmit gadiem bija diskusija, kuras rezultātā Skandināvija, piemēram, ir atteikusies no vakcinēšanas pret vīrusu hepatītu B. Tās bijušas dārgas un mazefektīvas – saslimšana tomēr notikusi, taču slēptākā, atipiskā formā. Galīgi bez vakcīnām nevar, bet ir jāatrod veselīgs vidusceļš. Ja infektologi rosina pārskatīt valsts iepirkumu, tad lietderīgāk būtu iekļaut nevis vējbakas, bet ērču encefalītu,” norāda I.Strazds.
