Jaunalūksnes pagasts ir starp lielākajiem Alūksnes rajonā. Tā teritorija aizņem 18,47 kvadrātkilometrus.
Jaunalūksnes pagasts ir starp lielākajiem Alūksnes rajonā. Tā teritorija aizņem 18,47 kvadrātkilometrus. Tiesa, gadu gaitā ir mainījies gan teritorijas lielums, gan nosaukums. No 1860.gada bijis Kolberģa pagasts, no 1925.gada – Bejas pagasts. Lai gan jau 36.gadu ir viens – Jaunalūksnes – pagasts, tajā joprojām ir divi vienlīdz nozīmīgi centri – Kolberģis un Beja.
“Bejas pagasts bija mazāks un mīļāks. 1969.gadā sāku strādāt par Bejas ciema padomes priekšsēdētāju. Pirms manis šos pienākumus veica Alfreds Polna – tagadējās pagasta padomes priekšsēdētājas Benitas Jušvajevas tēvs. Daudz labu, strādīgu cilvēku esmu sastapis darba gados, tāpēc visu vārdus būtu grūti nosaukt. Tie ir gan skolotāji, gan pašdarbības kolektīvu vadītāji, gan kolhozu priekšsēdētāji, kas bija atsaucīgi un vienmēr gatavi palīdzēt,” atzīst Jānis Kubuliņš.
Padomju vara bija simboliska
Kad 1971.gadā izveidoja Jaunalūksnes ciemu, tajā iekļāva ne tikai Beju un Kolberģi, bet arī daļu Mārkalnes un Alūksnes pilsētas teritorijas, tāpēc tas iznāca tik liels. J.Kubuliņš uzsver, ka nevienam nejautāja, vai ir lietderīgi apvienot ciemu teritoriju. “Man, protams, tas nepatika, jo Beja palika nomalē. Kolberģis bija Alūksnes paraugsaimniecības centrs, tas turpināja attīstīties,” norāda viņš. Jaunizveidotajam ciemam vajadzēja nosaukumu. Nekādā gadījumā nepiekrita to saukt par Kolberģi, jo tas esot buržuāzijas varas nosaukums.
J.Kubuliņam saglabājusies fotogrāfija, kurā redzami ciema padomes darbinieki pēc pārcelšanās no Bejas. “Atvedām savas pauniņas un skumīgi sēdējām uz tām. Fotogrāfijā redzams arī Ļeņina portrets, jo tam bija jābūt obligāti. Svarīgākā darbam nepieciešamā lieta bija vecā rakstāmmašīna “Mercedess” un pabieza saimniecības grāmata, kas bija sākta 19.gadsimta beigās. Alfreds Polna man to nodeva, brīdinot neizlaist no rokām. Tajā bija ziņas par katru pagasta jeb ciema iedzīvotāju,” skaidro J.Kubuliņš.
Viņš uzskata, ka tagad pašvaldībā strādāt ir vieglāk. Tiesa, ir vairāk funkciju, bet arī darbinieku ir vairāk. Padomju varas gados ciema izpildkomitejai nebija gandrīz nekādu finanšu līdzekļu. “Saņēma tikai pašaplikšanās nodokli – no katras piemājas saimniecības 2 rubļus. Zemes nodoklis un citi maksājumi tika ieskaitīti valsts budžetā. Pat vienīgo telpu izpildkomiteja īrēja no sovhoza, tāpēc nejutāmies kā ciema saimnieki,” uzsver J.Kubuliņš. Izpildkomitejā bija trīs darbinieki – priekšsēdētājs, sekretāre un rēķinvede. Kādu laiku par sekretāri strādāja arī B.Jušvajeva. J.Kubuliņš domā, ka jaunizveidotajā Alūksnes novadā Jaunalūksnes pagasts atradīs savu vietu un nepazudīs.
Stāsta par apbrīnojamiem cilvēkiem
Kolberģa bibliotekāres Ievas Zakarītes apkopotie materiāli un atmiņu stāsti liecina, ka Jaunalūksnē vienmēr bijuši strādīgi un garīgi bagāti cilvēki. Pietiek ielūkoties kaut dažos dzīves stāstos, lai rastos cieņa pret jaunalūksniešiem.
Kolberģa feldšeru – vecmāšu punkta bijusī vadītāja Maruta Zariņa atceras, kā viņa 1956.gada 1.augustā sāka darbu punktiņā, kā to mīļi dēvē viņas pacienti. “Telpa bija 2,5×5 metri liela ar logu kaut kur pie griestiem. Skapis, galds, kušete, divas taburetes un sterilizators. Kad atvēru skapi, lai apskatītu pirmās palīdzības līdzekļus, ieradās pirmais pacients – traktorists ar savainotu roku. Bet manā rīcībā nebija pat gabaliņa saites,” stāsta M.Zariņa.
Tomēr viņa gandrīz 34 gadus nostrādāja feldšerpunktā, ne tikai palīdzot saslimušajiem un cietušajiem, bet arī gādājot par profilaktiskiem pasākumiem un dispanserizāciju, kā arī veicot patronāžu jaundzimušajiem. Jau viņas pirmajā darba gadā sākās donoru kustība – asins nodošana bez atlīdzības, bet ziemā feldšere viņiem rīkoja atpūtas pasākumu. “Daudzi mana iecirkņa cilvēki bija apbrīnojami. Kaut vai Podkalna Erņa ģimene. Tēvs mehanizators, māte slaucēja, seši bērni skolnieki, bet mājās vienmēr perfekta kārtība. Kā man gribējās, lai vairāk ģimeņu tā spētu!” atzīst bijusī feldšeru un vecmāšu punkta vadītāja M.Zariņa.
Attīsta un modernizē ražošanu
Birutas Podkalnes mazmeita secina, ka viņas omai bijusi grūta bērnība. Jau 18 gadu vecumā Biruta sāka strādāt kolhoza “Spēks” Binduļu fermā. Sākumā viņa ar rokām slauca 10 govis, bet vēlāk mehanizēti – 24 govis. Turklāt dzesēšanas baseinā vajadzēja celt 25 un 50 litrus smagas piena kannas.
Tagad grūti atrast zemnieku saimniecības, kurās pienu slauc kā pirmajos kolhoza gados. Turklāt piena devēju un ražotāju skaits ir krietni sarucis. “Blāzmu” saimniecei Andai Ēvelei vienīgajai Jaunalūksnes pagastā ir lielāks govju ganāmpulks. Viņa joprojām spītīgi cenšas saglabāt šo nozari, kas nav lielu peļņu nesoša. Tiesa, pēdējos gados piena iepirkuma cena ir pietiekami augsta. Lai padomju gados celto fermu rekonstruētu atbilstoši Eiropas Savienības prasībām, A.Ēvele ar projektu piesaistīja finansējumu.
Ar katru gadu attīstās zemnieku saimniecība “Sprogas”, kurā audzē augļu koku, dekoratīvo augu stādus, puķes, zemenes, ābolus, plūmes. Saimniecības īpašnieka Ivara Tīca piedāvājums ir labi pazīstams ne vien Alūksnes un apkārtējos pagastos, bet visā Latvijā. Turklāt katru gadu tiek piedāvāts kaut kas jauns plašajā stādu un puķu sortimentā. SIA “Lāsberģa muižnieks” īpašnieks Vilnis Puriņš gatavojas nodot ekspluatācijā viesu namu. Tā pirmajā stāvā būs divas zāles, pirts, duša un tualetes. Otrajā stāvā būs sešas istabas nakšņošanai. Pagastā iecienītas atpūtas vietas ir arī sporta bāze “Mežinieki” un atpūtas centrs “Saļņi”.
Bibliotēka nekad nav aizmirsta
“Kad 1973.gadā sāku strādāt, ciema bibliotēkai bija atvēlēta viena telpa, kuras kaktā bija grāmatu kaudze. Veidoju bibliotēku uz sovhoza arodbiedrības grāmatu fonda bāzes. Tas nozīmē, ka sāku visu no pašiem pamatiem. Kopā ar Valdu Molleri un Dainu Ruģēnu rīkojām dažādus pasākumus. Kultūras dzīve bija ļoti aktīva, un es nemaz nevarēju tajā neiesaistīties,” darba gaitu sākumu atceras I.Zakarīte. Pēc pusgada bibliotēkai nācās pārcelties uz pasta ēku, jo trūka telpu pašdarbības kolektīvu mēģinājumiem. Bija ansambļi, sieviešu un vīru koris, deju kolektīvi. Bet līdz ar Alūksnes paraugsaimniecības likvidēšanu apsīka arī kultūras dzīve.
“Tad pašvaldības vadītāja Benita Jušvajeva secināja, ka bibliotēkai jāatgriežas tai paredzētajās telpās. Esmu gandarīta, ka bibliotēkas vajadzības vienmēr ir izprastas un atbalstītas. Mūsu bibliotēka vienmēr ir starp tām rajonā, kas ir labāk nodrošinātas ar grāmatām un periodikas izdevumiem,” akcentē I.Zakarīte. Ceturto gadu viņa izstrādā un iesniedz projektus Kultūrkapitāla fondam. To īstenošana veicina jauno lasītāju interesi par literatūru. Ar fonda finansiālu atbalstu pērn bērni iepazina gadskārtu svētkus un ieražas, šogad bērnu žūrijas dalībnieki bija ekskursijā uz “Silmačiem” un Druvienas skolu Gulbenes rajonā, kā arī brauks uz Rūdolfa Blaumaņa muzeju “Brakos”. I.Zakarīte uzsver, ka bibliotēkas darbā vērojama attīstība, turklāt pēdējos gados tajā ieviesta datorizācija un digitalizācija. Šogad būs vēl trīs datori un multimediju centrs, tāpēc nepieciešams paplašināt bibliotēkas telpas.
Aizstāv vecāku un bērnu intereses
Decembrī bērnudārzam “Pūcīte” apritēs 40 gadi, tātad tas veidots reizē ar Alūksnes rajonu. Audzinātājas Velga Žižijana un Ineta Čerbikova ir ilggadējas darbinieces. “Strādāju vienā diennakts grupā ar Ausmu Birzgali. Ļoti kolosāls cilvēks, no kura varēju daudz mācīties. Kamēr bērni gulēja diendusu, gatavojām didaktiskās spēles. Tolaik to nebija tik daudz kā tagad, bet daža laba vēl ir saglabājusies,” stāsta velga. Viņa norāda, ka toreiz grupas bija stipri lielākas – 30 bērni. Ēkas piebūve vēl nebija uzcelta, tāpēc viss notika vienā telpā: tur bija nodarbības, bērni ēda un gulēja.
1989.gadā gatavojās bērnudārzu likvidēt, tomēr kolektīvam izdevās pārliecināt, ka tas ir un būs vajadzīgs. “Toreiz ciema padomes priekšsēdētājs bija Ēriks Voits. Lai gan dārziņā bija maz bērnu, negribējām pieļaut, ka tiek likvidēta laba materiālā bāze šādai iestādei. Panācām, ka palika viena grupa, lai gan citviet rajonā bērnu iestādes likvidēja, bet jaunuzceltos bērnudārzus pat neatvēra,” atceras V.Žižijana.
Tagad divās bērnudārza grupās ir 35 bērni, jo priekšplānā ir izvirzīta bērnu audzināšanas un mācību kvalitāte, nevis kvantitāte. I.Čerbikova atzīst, ka tagad ir augstākas prasības, bet mazākā grupā ir vieglāk strādāt. “Bērni ir zinošāki, tāpēc mums ir nepārtraukti jāmācās. Vecāki kļuvuši arvien aizņemtāki, un pirmsskolas izglītības iestādes nozīme palielinās. Mūsu uzdevums ir bērnus sagatavot skolai,” secina vadītāja Ligita Belova.
Bejas pamatskolas pedagogu kolektīvs arī strādā ar domu par nākotni. Alūksnes novada veidošanai iedalītos līdzekļus – 200 000 latus – pagasta deputāti nolēmuši izmantot skolas ēkas atjaunošanai. Viņi tāpat kā skolas direktore Silvija Aizupe ir pārliecināti, ka skolai un pagastam ir sava vieta novadā. Tomēr iespējams, ka šis ir pēdējais gads, kurā pastāv Jaunalūksnes pagasts.
Bejas skolas absolvente dzejniece Vēsma Kokle – Līviņa atmiņās raksta: “Ko man nozīmē Kolberģis? Vispirms tā ir daļa no manas dzimtās puses. Agrā jaunībā un bērnībā es to dēvēju par Alūksnes priekšpilsētu. Daudz atmiņu man saistās ar bērnudārzu “Pūcīte”, kur tiku strādājusi par muzikālo audzinātāju.”
Bejas skolas absolvente dzejniece Vēsma Kokle – Līviņa atmiņās raksta: “Ko man nozīmē Kolberģis? Vispirms tā ir daļa no manas dzimtās puses. Agrā jaunībā un bērnībā es to dēvēju par Alūksnes priekšpilsētu. Daudz atmiņu man saistās ar bērnudārzu “Pūcīte”, kur tiku strādājusi par muzikālo audzinātāju.
