Tauriņš izmircis atvilkās mājās, Spārnu galos pilieni krājās.
Tauriņš izmircis atvilkās mājās,
Spārnu galos pilieni krājās.
Pāri lidoja slapja vārniņa:
– Paņem mani zem sava
spārniņa!
– Bet vai smirdoņu izturēt spēsi?
Citādi sauli vairs neredzēsi…
– Spēšu jau spēšu, uz īsu brīdi,
Kamēr apžūs spārniņu zīdi.
Īstenībā es vēlos un skatos
Ielaisties kādai meitenei matos.
Pārvērtīšos par rotaslietu,
Vienmēr tur būšu, lai kur viņa
ietu…
Tauriņš izmircis plivinājās.
– Tas gan ir pretīgs! – meitene
rājās.
Slapjš tauriņš nevar pārvērsties
rotā,
Jāpaliek sapnītī neizsapņotā.
