Alsviķu pagasta jātnieku kluba “Hipo prieks” īpašniece Inese Kinžalova ir gandarīta, ka beidzot viņas zirgs Rabīns ar jātnieku Gintu Temmeru piedalās jāšanas sacensībās.
Alsviķu pagasta jātnieku kluba “Hipo prieks” īpašniece Inese Kinžalova ir gandarīta, ka beidzot viņas zirgs Rabīns ar jātnieku Gintu Temmeru piedalās jāšanas sacensībās.
“Pagājušajā sestdienā startējām Cesvainē, tās mums bija ceturtās sacensības. Ierindojāmies vidū, tas liecina, ka pamazām progresējam. Augusta beigās dosimies uz sacensībām Raunā. Tagad uzkrājam pieredzi, jo šī ir pirmā sezona gan Rabīnam, gan man. Domāju, ka nākamgad jau varēsim cerēt arī uz godalgotu vietu,” stāsta jātnieks Gints Temmers.
Viņš atzīst, ka pietrūkst prasmes vadīt zirgu stingri un precīzi. Tad zirgs var izmantot kādu momentu, lai darītu, kā pašam labāk patīk. I.Kinžalova atzīst, ka Gintam ir dabas dotas spējas. Tiesa, jāšanas sports tikai no malas liekas viegls. Patiesībā tas ir ļoti grūts gan fiziski, gan psiholoģiski. “Ja zirga un jātnieka domas nesaskan, tad tam jāpierāda, ka ir jāpakļaujas jātniekam. Tāpēc nepietiek ar spējām, ir vajadzīga arī mērķtiecība un neatlaidība. Gints ļoti cītīgi trenējas, bet ir ļoti daudz nianšu, kas iegūstamas tikai ar laiku,” komentē I.Kinžalova. Viņa uzsver, ka Gintam ir jauns zirgs, tāpēc iznāk startēt kopā ar pieredzējušiem jātniekiem.
Rabīns iegūts apmaiņā no Gulbenes rajona Stāmerienas pagasta saimniecības “Pilssētas”. Tajā izaudzēta arī ķēve Reičela, kas labi startēja sacensībās un trīs gadus bija labākā šķēršļu pārvarēšanā Latvijā. Rabīns ir Reičelas brālis. “Protams, pirmajā sezonā neviens zirgs nevar gūt lielus panākumus. Lēkšanas kvalitāte viņam ir ļoti laba, bet Rabīns ir bailīgs, tāpēc visādi gadās sacensībās. Tiesa, pamazām zirgs pierod. Tagad jau labprātīgi kāpj mašīnā, atliek tikai paņemt aiz pavadas un ievest,” stāsta I.Kinžalova. Viņa uzsver, ka Jāšanas sporta federācijas speciālisti atzinīgi vērtē kluba zirgus, kuri nav sliktāki kā Rīgas staļļos.
G.Temmers ir jaunlaicenietis, bet katru iespēju izmanto, lai būtu Karvā kopā ar zirgiem. Tiesa, viss sākās nejauši. Viņš uz klubu bija ieradies līdzi draugam. Tam jāšanas sports likās pārāk grūts, bet Gintam iepatikās. “Sports ir sports. Kad liekas, ka vairs nevar, ir jāsaņemas un jāturpina. Tad izrādās, ka vēl var,” norāda trenere. Viņa saka, ka jātniekam pašam viss ir jāapgūst. Turklāt jārēķinās, ka katrs zirgs ir citādāks. Septembrī Gints turpinās mācības Smiltenes tehnikuma Veterinārās fakultātes otrajā kursā. Rūpes par zirgiem viņam ir arī laba prakse. “Zirgs ļoti labi jūt attieksmi pret sevi. Gints var atvest jauno ērzeli bez apaušiem un pavadas no ganībām. Viņš pats iet pa priekšu, un zirgs uzticīgi seko. To nav iespējams panākt ar piespiešanu,” atzīst trenere. Klubā trenēties ierodas jaunieši no Jaunlaicenes, Māriņkalna un Alsviķiem. Pāris no viņiem varētu startēt sacensībās nākamgad.
