Ne tikai vasaras ceļojumi un dabas iespaidi var mudināt bērnus ilgoties pēc sava mājdzīvnieka. Tā var būt arī vēlme iegūt kādu “mazo brāli”, par kuru rūpēties, un līdz ar to pašam kļūt lielākam vai vienkārši – nebūt vienam.
Ne tikai vasaras ceļojumi un dabas iespaidi var mudināt bērnus ilgoties pēc sava mājdzīvnieka. Tā var būt arī vēlme iegūt kādu “mazo brāli”, par kuru rūpēties, un līdz ar to pašam kļūt lielākam vai vienkārši – nebūt vienam.
Psiholoģe konsultante Olga Skvorcova portālā “Medicine” apstiprina, ka viens iemesls ir bērna vēlēšanās būt par kādu lielākam un stiprākam. Viņam jāklausa tēvs, māte un visi citi pieaugušie. Bet dzīvnieks ģimenes hierarhijā būs “zem” šī jaunākā, viņš par to varēs rūpēties, mācīt un pretī saņemt paklausību. Mājdzīvnieks būs rotaļu partneris, tas dod iespēju just siltumu, mazināt vientulības, atstumtības sajūtu. Izvērtējot bērna vēlmi, psiholoģe iesaka vecākiem būt godīgiem un pateikt īstos atteikuma iemeslus, nevis izmantot to kā soda vai uzslavas līdzekli. Piemēram, jāizvērtē, vai kādam ģimenes loceklim nav alerģija pret iecerēto mājdzīvnieku. Ģimenes ārste Alla Popova atceras gadījumu, kad bērns mocījies ar hroniskiem bronhītiem, dažādām alerģiskām reakcijām, kamēr analīzes apstiprinājušas – alerģija ir uz mājas mīluli jūrascūciņu. Pat ja alerģija iepriekš nav izpaudusies, jārēķinās, ka ikdienas kontakts nozīmēs intensīvāku saskarsmi ar iespējamo alergēnu. Iecere iegādāties mājdzīvnieku būtu apspriežama arī ar ģimenes ārstu, un jāpārbauda ne tikai bērna iespējamā alerģija.
Bez alerģijas tikpat mokoša kādam varētu būt psiholoģiska nepatika pret izvēlēto sugu vai citiem blakusapstākļiem – kanārijputniņu trokšņošanu, nakts dzīvnieku rosīšanos, specifisku aromātu un tamlīdzīgi. Sava nozīme ir finansiāliem apsvērumiem – izdevumiem, kas saistīti ar dzīvnieka uzturēšanu. O.Skvorcova mudina nesteigties ar atteikumu bērna vēlmei, jo tās iemesli var būt arī neapzināti. Var gadīties, ka dzīvnieciņš vienkārši tiek pārnests mājās un vecāki ir fakta priekšā. “Dzīvnieku mīlestība ir bez noteikumiem – vienkārši par to, ka tu esi. Bērnam tāda mīlestība ir vajadzīga kā gaiss. Vecāki reizēm soda. Kā likums – pelnīti. Un bērns to saprot un pieņem. Bet sirds dziļumos viņš tai brīdī tomēr jūtas atstumts. Un meklē mierinājumu. Pie otra no vecākiem. Pie vecāsmātes. Pie māsas, brāļa. Bet, ja nav, pie kā? Tā nav iegriba. Tā ir garīga un pat fiziska vajadzība. Bērnam ir svarīgi, lai viņš tiktu pieņemts, justos piederīgs. Cik aizvainojumu un noslēpumu ir dzirdējušas uzmanīgās dzīvnieku austiņas?” psiholoģe iesaka padomāt.
Bieži bērni negrib atgriezties mājās, jo tur nav neviena, kas viņu sagaidītu. Sevišķi tas attiecas uz jaunākā vecuma skolēniem. Der atcerēties atziņu: “Kurš teic, ka laimi nevar nopirkt par naudu, nekad nav iegādājies kucēnu.” Ir gadījumi, kad bērni baidās aizmigt tumsā. O.Skvorcova stāsta par astoņus gadus vecu meiteni, kura baidījusies, ka naktī viņu nolaupīs briesmonis. “Bet mans kāmītis miegā šņākuļo, un es saprotu, ka neesmu viena. Un nezinu, kāpēc pārstāju baidīties. Un pēc tam aizmiegu. Mana vecmāmiņa bieži nevar aizmigt. Un tad viņa dzer tabletes. Bet man ir kāmītis,” meitenes teikto citē psiholoģe. Lai arī populāri ir akvāriji un zivtiņas, O.Skvorcova norāda uz vēl vienu cilvēcisku nepieciešamību – pieskārieniem. “Nekāda, pat laikmetīgākā sintētika neaizvietos dzīvās “minkas” pieskārienus. Senajām tautām bija ticējums: ja kaķi neglauda, viņam izžūst muguras smadzenes. Ja neglauda bērnu, viņam izžūst dvēsele.
