Kur gan jūs esat? Zemenes prasās pēc ravēšanas, Smokot zem smagā nezāļu sloga.
Kur gan jūs esat?
Zemenes prasās pēc ravēšanas,
Smokot zem smagā nezāļu
sloga.
Nebūs ne Ventas, ne Sengas Senganas,
Nebūs vispār nevienas ogas.
Virza un plikstiņi sēž uz kakliem,
Atskan palīgā saucieni vāji:
Kur gan jūs esat glābēji čaklie?
Kur gan jūs esat ravētāji?
Ananāsus var nogaršot kārāk,
Aizmirstot sajūsmā tēvu un
māti.
Tomēr – neaizraujieties pārāk –
Tie visi mākslīgi gatavināti.
Zemenes – Latvijas gardākie
augļi,
Ogas, kādas nav pasaulē citas.
Lai taču banānus apbrīno
Maugļi,
Piektdieņi, Kingkongi, Tarzāni,
Čitas.
***
Cita starpā
Es neesmu sfinksa, nedz pareģis
Finks,
Bet parasts cilvēciņš, mazliet
slinks.
No rītiem un vakaros puskrēslā
klusām
Sparīgi cīnos ar odiem un blusām.
Un cita starpā, cik jēdzu un
spēju,
Nākotnes izredzes prognozēju.
Mēs neprotam dzīvot kā ūdenī
roņi,
Bet ko gan iesāktu radības kroņi,
Ja lieli kā klijāni izaugtu odi
Un blusas cietas kā čuguna podi?
Jau tagad mēs bezpalīdzīgi esam-
No breika un sīkšanas tuvu
stresam.
Bet varbūt, ka arī kartupeļi
Un tomāti briestu tik lieli kā teļi,
Un paši mēs augtu kā dinozauri,
Kam muskuļu kalni bet tukši
pauri?
Ai, nē, paldies! Tad labāk pirms dušas
Es apsitu odus un nokniebju
blusas.
Starp citu, pret blusām labākais,
ziniet:
Izkratiet vannā un noslīciniet.
