Iespējams, par vienu no cilvēka būtībai nepieņemamākajām parādībām saucama tieši atkarība.
Iespējams, par vienu no cilvēka būtībai nepieņemamākajām parādībām saucama tieši atkarība. No zaļā pūķa un citiem apdullinošiem “atribūtiem”, tieksmes palaist nagus, ik četrgades solījumiem par neizpildāmām lietām, ticēšanas šīm dumjajām pasakām un galu galā arī no spēļu ellēm.
Latviju jau krietnu pusotru gadu desmitu pilnīgi legāli plosa spilgti krāsainu azartspēļu zāļu un kazino invāzija. Sen pagātnē laiki, kad veikli ēnu darboņi pagrīdes ūķos pie kāršu kavām ievilināja pastulbus padomju nomenklatūras funkcionārus un spekulantus, lai apspēlētu viņus uz lielām summām un pēc tam piespiestu neveiksmīgos spēlmaņus pārdot savas vasarnīcas un iegrābties savās krājgrāmatiņās. Atjaunotajā brīvvalstī gluži ikviens, kam vien ir tāda vēlēšanās un iespējas, var kļūt gan par likumīgas spēļu zāles vai kazino īpašnieku vai šāda iestādījuma apmeklētāju.
Pēc visa spriežot, gala atraušana spēļu biznesa maisam notikusi tik strauji, ka daļa sabiedrības drīz vien attapusies pamatīgu azartspēļu parādu žņaugos ar tam sekojošām izsitēju vizītēm un mantības izpārdošanām.
Valstiskā līmenī ne pirmo gadu aktualizējies jautājums, ar kādām lupatām saslaucīt pa visām malām izlieto ūdeni un dabūt teju nekontrolējamo azartspēļu industriju atpakaļ saprāta rāmjos. Par realitātes klasiku kļuvuši dzīvesstāsti par plikpaurainu “parādu piedzinēju” apciemojumiem un darba algām, ko ģimenes galvas atstājuši nevis kādā piepīpētā dzertuvē vai pagrīdes “pritonā” ar pussadauzītu automātu kaktā, bet sametuši mirgojošo “vienroču” negausīgajos vēderos.
Piemēram, Jelgava uzdrošinājusies spert pirmo soli azartspēļu ierobežošanas virzienā, vienlaikus arī riskējot kļūt par plušķainu “kucēnu, kas jāslīcina”, jo vēl nav zināms, ar ko beigsies konkrētai firmai nelabvēlīgais domes lēmums, sargājot vienu no Latvijas lielākajām pilsētām no kārtējās “laimētavas” (vai tikai precīzāk nebūtu teikt – “zaudētavas”) parādīšanās. Šķiet, arī vietējās varas amatpersonas saprot, ka nostājušās pret veselu mašinēriju ar salīdzinoši ievērojamiem naudas, juristu un lobiju resursiem, kas nav radusi zaudēt nevienā frontē. Tomēr neatkarīgi no gaidāmajiem tiesisko strīdu iznākumiem problēma kā tāda saglabājas joprojām – gluži kā neredzamas rokas vadīti, pie spēļu automātiem sēžas gan knapi no skolas soliem laukā tikuši brašuļi, gan jau dzīves pieredzi guvuši ļautiņi.
Uz retorisko jautājumu – “ko gan darīt?” – atbildi vismaz daļēji varētu rast, apstiprinot izmaiņas valstī un akceptējot dažu pilsētu kontekstā ne reizi vien minēto priekšlikumu noteikt pilsētā atsevišķu teritoriju, kur atrasties azartspēļu zālēm. Problēma atrisinātos vismaz tiktāl, ka krāsainās “vienroču” reklāmgaismas “nerēgotos” likumā minēto iestāžu tuvumā un būtu “tālāk no acīm” potenciālajai “riska” grupai. Turklāt ievērojami paaugstinātos iespēja, ka uz attiecīgo pilsētas teritoriju automātu sviras raustīt dotos gandrīz tikai “zāļu kontingents”, un krietni vien neaktuālākas kļūtu runas par sparīgu jaunuļu ievilināšanu spēļu eļļu vilku bedrēs ar ausīm tīkamu burbuļojošu skaņu, elektroniskas ņirboņas un kārdinošas žetonu graboņas palīdzību.
Lai arī tas pilnībā neatrisinātu atkarības problēmu, šāda teritoriju nodalīšana kļūtu par pirmo soli uz cīņu pret to, iezīmējot naudas slaukšanas “paradīžu” aizvākšanu no pilsētas centra. Jāsaprot, ka nocelt no kazino “adatas” uz tās jau zināmu laiku “uzsēdušos” spēlmani nav vienas dienas jautājums. Šajā kontekstā kritiku neiztur lielo azartspēļu “dūžu” liekulīgās vaimanas, ka papildus grožu pievilkšana iznīcinās šo uzņēmējdarbības veidu. Kā novērots līdz šim, pēc zināmu “ierobežojumu” noteikšanas neviens azartspēļu magnāts badā nav paguvis nomirt, tieši otrādi – vietējā “Lasvegasa” zeļ un plaukst, bet attiecīgās nozares šeftmaņi aug gan biezumā, gan resnumā. Un no tā savs labums atlec arī politiķiem.
