Es jums saku, ka vēl pirms pāris gadiem tas nevarētu notikt, jo tur priekšgalā bija tāds ģenerālais jeb ģeniālais vecis, ka visi viņa priekšā dancoja – kā pliki pa nātrām.
Es jums saku, ka vēl pirms pāris gadiem tas nevarētu notikt, jo tur priekšgalā bija tāds ģenerālais jeb ģeniālais vecis, ka visi viņa priekšā dancoja – kā pliki pa nātrām. Neatkarīgi no dzimuma, vecuma un orientācijas. Un šis tik stabulēja. Niecīgo algu un lielās slodzes nomocītie darbinieki vai ģība no bada un pārguruma, bet neparko to neatzina. Kur nu! Viņiem vispār bija aizlīmētas mutes. Bija noliegts tās atplest. Es jums teikšu, ka suņiem bija labāka dzīve nekā viņiem.
Bet nu kaut kas ir mainījies. Jau sen bija laiks! Kas tik mums nav streikojuši, mītiņojuši vai vismaz draudējuši to darīt. Skolotāji un mediķi, policisti un pensionāri, nacionāļi un homoseksuāļi. Nu ir pienācis Annas laiks. Viņa ir mana paša labākā čoma – Antona Krikuma – ilggadējā ārlaulības draudzene. Dievīgs skuķis. Taisni žēl, ka nav precējusies, bet viņai jau nav laika to izdarīt. Visu laiku darbā. Labi, ka meiteni vismaz naktīs reizēm Antons izklaidē. Jau 30 gadus viņa turas savā pirmajā un vienīgajā darbavietā. Es viņu mīļi saukāju par Amoriņu. Viņai piestāv. Manā jaunībā bija populārs tāds Amora pasts. Anna man asociējas taisni ar šitādu romantiku. Varbūt tāpēc, ka reiz viņa slepus man atnesa vēsti, kas nebija jāredz manai laulenei, kas citādi paliktu traka no greizsirdības. Tā bija vēstule no manas jaunības dienu draudzenes, kura reiz atraidīja manu bildinājumu, bet pēc tam visu mūžu nagus kodīja, jo noprecēja dzērāju un sliņķi. To pašu Antonu – manu labāko jaunības dienu draugu. Vai tā nav likteņa ironija? Iedomājieties tikai, pienesa man klāt vēstuli ar 10 gadu nokavēšanos. Nudien mistika! Kur tā vēstule visu šo laiku glabājusies? Anna esot atradusi aizkritušu aiz galda šķirotavā. Tātad 10 gadus tur putekļi nav slaucīti?! Ārprāts! Tā, lūk. A tajā vestulē mana jaunības dienu mīļotā saka man savu “jā” vardu. Par vēlu… Visas izvēles jau ir notikušas. Un tomēr patīkami apzināties, ka manai pirmajai mīlai ir bijušas atbildes jūtas. Tātad dzīve varēja veidoties citādi… Ja vien Anna, ak, ja viņa būtu laikus man piegādājusi šo vēstuli. Ak, Anna, ko tu esi izdarījusi ar manu dzīvi? Bitīt matos! Iesim streikot abi kopā!
