Lielākais kāzu bums bija 7.jūlijā, kad laulības ostā iestūrēja tūkstošiem pāru. Reizēm pat uzlija lietus, bet tas nebija šķērslis teikt jāvārdu mīļotajam cilvēkam.
Lielākais kāzu bums bija 7.jūlijā, kad laulības ostā iestūrēja tūkstošiem pāru. Reizēm pat uzlija lietus, bet tas nebija šķērslis teikt jāvārdu mīļotajam cilvēkam.
Ne jau katru sestdienu precas tik daudz pāru. Šogad bija sajūta, ka tiešām cilvēkiem ir vēlēšanās saistīt savu dzīvi likumīgām saitēm.
Kāzas – ar jaunas ģimenes veidošanos saistītais ceremoniju un paražu cikls ir atšķirīgs ne tikai katram vēstures posmam, bet arī novadam un sociālajam slānim. Laika gaitā kāzu ceremonija ir mainījusies.
Esmu pati piedalījusies dažās kāzu svinībās. Var salīdzināt, kādas paražas jaunais pāris ievēro no senajiem laikiem un kādas ir jaunizveidotas.
Viena no tradicionālajām paražām ir laulāšanās baznīcā, kas, manuprāt, ir svētīgi un skaisti, lai gan daudzi jaunie pāri savu laulību reģistrē “zagsā”. Man svētītas šķiet tās laulības, kuras tiek laulības saitēm sajoztas baznīcā. Lai gan neesmu ticīga, uzskatu, ka tieši laulības baznīcā ir ilgnoturīgākās un vislaimīgākās.
Šovasar apmeklēšu trīs kāzas, kas ir daudz. Bet te rodas vieni “vārti” – dāvana – pannu vai katlu? Ko lai jaunajam pārim dāvina lielajā dienā? Šī problēma, manuprāt, ir visaktuālākā ikvienam kāzu viesim. Ja viesi nespēj izdomāt risinājumu šai problēmai, viņi dāvina naudu. Es domāju, ka šādā nav ielikta mīlestība, draudzība un prieks par jaunajiem, bet tikai labi vārdi un materiāla palīdzība, uzsākot lielo dzīvi.
Manuprāt, precēties vajag tad, kad dzīvē ir sasniegta materiālā, garīgā un laimes latiņa. Kad ir iemācīta matemātika augstskolā, izdejota vistrakākā deja un izdzerts visstiprākais mēriņš.
Pēc manām domām, tie cilvēki, kuri vēlēsies, lai viņu kopdzīve būtu likumīga un viņu pirkstus rotātu gredzens, precēsies. Un vai tad tas ir kas slikts?
Rūgts ikvienam jaunajam pārim!
