Dižais vezums atkal sakustējies – tā varētu sacīt par veselības ministra Vineta Veldres iecerēm ieviest valstī megaprojektu, ko oficiāli dēvē par obligāto veselības apdrošināšanu.
Dižais vezums atkal sakustējies – tā varētu sacīt par veselības ministra Vineta Veldres iecerēm ieviest valstī megaprojektu, ko oficiāli dēvē par obligāto veselības apdrošināšanu. Pirmie idejiskie aizmetņi šajā jomā bija manāmi jau pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu vidū, kad ministra krēslu ieņēma un sarkanā krusta lietas kūrēja mediķis un vēlākais skrejlapu guru Pēteris Apinis.
Tolaik gan varenās ieceres neizvērtās veselības aprūpes sistēmas masu revolūcijā. Maz šaubu, ka arī to var droši uzskatīt par vienu no iemesliem, kādēļ vēl aizvien, īpaši maznodrošinātākā sabiedrības daļa, var izbaudīt tādas “privilēģijas” kā nevēršanos pēc medicīniskās palīdzības pat nopietnu veselības problēmu gadījumā, lai, nedod Dievs, kādā jaukā dienā nekļūtu par kandidātu parādnieku cietuma svītrainās pidžamiņas pielaikošanai.
Pagājušajā nedēļā no Veldres kunga puses izskanējuši pirmie skaitļi, proti, pašreizējo ieceru īstenošanas gadījumā katram valsts iedzīvotājam, nodrošinoties pret neplānotiem izdevumiem saistībā ar veselības ligām, ik gadu būtu jārēķinās ar 120 – 160 latu papildu tēriņiem. Tātad – “nieka” desmitnieks ar “astīti” ik mēnesi par to, lai vismaz teorētiski medicīnisku problēmu dēļ nepiedzīvotu pēkšņu bankrotu.
Lai arī iecerēts, ka valsts maksās apdrošināšanas prēmijas par bērniem, pensionāriem un citām mazturīgo iedzīvotāju grupām (ļoti aptuveni rēķinot, tās veido pusi no visiem iedzīvotājiem), neatbildēts joprojām ir pats galvenais jautājums, proti – ko tieši segs iecerētā apdrošināšana? Un kādas sankcijas paredzētas pret tiem, kas izvairīsies no polišu iegādes?
Zināms, ka līdzīga obligātās veselības apdrošināšanas sistēma jau darbojas Igaunijā, kur to ignorē aptuveni 20 procentu iedzīvotāju. Vienīgās sankcijas esot tikai rēķini par sniegtajiem medicīniskajiem pakalpojumiem, izņemot neatliekamo palīdzību, ko valsts nodrošina par brīvu. Ja Latvija ies līdzīgu ceļu, tad vietā jautāt arī – kāda būs tā saucamās “obligātās” veselības apdrošināšanas atšķirība no jau šobrīd pieejamās “brīvprātīgās”, ko ikviens, kurš vien vēlas, jau kuro gadu var brīvi iegādāties teju katrā apdrošināšanas kompānijā?
Ministrs nesen gaidāmo procesu salīdzināja ar automašīnu īpašnieku obligāto civiltiesiskās atbildības (OCTA) apdrošināšanu. Teorētiskais, taču jaunās ieceres kontekstā diezgan apšaubāmais “obligātuma” princips abos gadījumos ir kopīgs, tikai neskaidrību joprojām pārāk daudz. Turklāt tā vien šķiet, ka pēc būtības “nepiespiesti obligātā” kārtā iecerēts piedāvāt kaut ko faktiski brīvprātīgu un tā arī līdz galam neizprotamu.
Attiecībā uz ministra salīdzinājumu vēl arī jāņem vērā tāda nianse kā cilvēku un transporta līdzekļu skaitliskās atšķirības, līdz šim reģistrētais apdrošināšanas gadījumu skaits saistībā ar transporta negadījumiem un potenciālais šādu gadījumu apjoms veselības jomā. Jau tagad var droši apgalvot, ka uz kritiskā sabiedrības vispārējā veselības stāvokļa fona apdrošināšanas gadījumu skaits paredzams vairāk nekā graujošs.
