Šovasar pirmās sēnes varēja lasīt jau pēc Jāņiem, tomēr īsts sēņu laiks vēl arvien nav sācies. Dažs no meža atgriežas priecīgs ar pilnu grozu, bet citam nākas samierināties ar pāris košām sēņu cepurītēm.
Šovasar pirmās sēnes varēja lasīt jau pēc Jāņiem, tomēr īsts sēņu laiks vēl arvien nav sācies. Dažs no meža atgriežas priecīgs ar pilnu grozu, bet citam nākas samierināties ar pāris košām sēņu cepurītēm.
Zinātnieki agro sēņu augšanu skaidro ar ļoti siltu maiju un jūniju, kam sekoja lietavas. Tomēr nav dzirdēts, ka sēņu būtu ļoti daudz. Alūksnes – Apes ceļa malā sastaptā rīdziniece Rasma Mozere no meža iznāksi ar pustukšu grozu. Vasarā viņa dzīvo Karvā, tāpēc gandrīz katru dienu var doties mežā sēņot.
“Vakar biju citā vietā un salasīju gailenes, bet te to gandrīz nav. Nevar teikt, ka mežā trūktu mitruma, bet varbūt vēl jāgaida, kamēr izaugs sēnes,” spriež R.Mozere.
Viņasprāt, visgaršīgākās ir gailenes, lai gan Rasmai nav iebildumu arī pret citām sēnēm. “Gailenēm ir saules krāsa. Kur paspīd caur sūnām, viegli var pamanīt, bet vienmēr tām ir arī kāds noslēpums. Saskatīt var tikai nedaudz, bet pēc tam izrādās, ka tur ir vesela gaileņu kolonija – atklājas vēl un vēl šiki krokainas cepurītes,” stāsta sēņotāja. Viņai ir žēl, ka nereti gaileņu vietas izposta, jo izrauj sēnes ar visām saknēm. Rasma rīkojas pretēji – aizspiež ciet sūnas, lai saule neizkveldē sēņotni. Nākamvasar atkal būs prieks, ja ne viņai, tad citiem.
R.Mozerei ļoti patīk mežs, tāpēc viņa sevišķi neuztraucas par sēņu daudzumu. Rasma stipri salijusi sēņojot, bet mežā tam neesot nekādas nozīmes. “Staigāju pa sūnu paklāju un pati brīnos, ka man vienai nemaz nav bail. Es slikti orientējos mežā, tāpēc klausos, kur brauc mašīnas, lai noteiktu ceļa virzienu,” saka sēņotāja.
Viņa ir pārliecināta, ka pēc lietavām sēņu mežā būs vairāk. Tad grozā varēs likt gan apšu “kudziņus”, gan baravikas, gan sārtās bērzlapes.
