Ilva Sāre, Apes tautas nama direktore: – Piektdien Apē notika Alūksnes rajona atjaunošanas četrdesmitajai gadadienai veltīts pasākums „Uz rītdienas spārna”.
Ilva Sāre, Apes tautas nama direktore:
– Piektdien Apē notika Alūksnes rajona atjaunošanas četrdesmitajai gadadienai veltīts pasākums “Uz rītdienas spārna”, kuru organizēja Alūksnes rajona padome ar Kultūras ministrijas galveno valsts inspektori Alūksnes rajonā Astrīdu Bēteri un Alūksnes rajona padomes padomnieci kultūras darbā Sanitu Eglīti priekšgalā.
Viņas abas bija šā pasākuma galvenās organizatores, kas par pasākuma norises vietu izraudzījās Api, par ko mums ir liels prieks. Mums, Apes cilvēkiem, tas vispār bija ļoti liels notikums, kuram mēs gatavojāmies ar lielu atbildības sajūtu. Galu galā mums tika uzticēts rajona pasākums, uz kuru bija plānojuši ierasties vairāk kā 400 cilvēku.
Par pasākuma norisi mums tagad ir tāda liela gandarījuma sajūta, jo man šķiet, ka izdarījām gods godam visu, kas mums tika uzticēts. Šis pasākums norisinājās vairākās “tūrēs”, Apei bija uzticēta pirmā – sagaidīšanas “tūre”. Tajā piedalījās arī Apes jauktais koris, kas pierādīja, ka prot ne tikai dziedāt, bet ar savu smaidu, domām un vārdiem. Es domāju, viņiem izdevās apliecināt, ka mēs esam tādi viesmīlīgi cilvēki – mums patīk kopēji atpūtas pasākumi, kas visiem var sagādāt prieku un rada iedvesmu jauniem pasākumiem.
Man ļoti patika šī organizatoru ideja, ka viss pasākums nebija tikai tāds liels koncerts, bet galvenais šajā vakarā bija kopā sanākšana un būšana. Cilvēki nāca ar “groziņiem”, dažiem līdzi pat bija grils, kurš tiks novietots starp skatītājiem. Lustes “tūre” mijās ar danču “tūri”, kad viens otru varēja uzlūgt un izdejot kādu valsi vai polku. Tad sekoja nākamās “tūres”, kurās mēs atkal varējām parādīt, kādi tad īsti esam.
Šeit sanāca kopā vairāku pagastu un pat kaimiņrajonu cilvēki. Šobrīd gan veidojas novadi, kas it kā rajonu sadalīs divās teritoriāli atsevišķās daļās. Pārmaiņas, protams, ir pārmaiņas, un tās ir jāpieņem, taču saistībā ar šo pasākumu gribēju teikt, ka cilvēki taču paliks tie paši, tāpēc vēlētos, lai tā kopības sajūta saglabātos arī pēc tam, kad formāli būsim sadalīti divās atsevišķās daļās.
