Var teikt, ka Jaunlaicenes pagasts atrodas vistuvāk debesīm, jo tieši Jaunlaicenē ir Opekalna baznīca – visaugstāk virs jūras līmeņa uzceltā baznīca Latvijā. Jaunlaicene ir pašvaldība, kur cilvēki vienmēr tiek laipni sagaidīti un pavadīti ar smaidu.
Var teikt, ka Jaunlaicenes pagasts atrodas vistuvāk debesīm, jo tieši Jaunlaicenē ir Opekalna baznīca – visaugstāk virs jūras līmeņa uzceltā baznīca Latvijā. Jaunlaicene ir pašvaldība, kur cilvēki vienmēr tiek laipni sagaidīti un pavadīti ar smaidu.
Jaunlaicenes pagasta kultūras darba organizatore un pasākumu cikla “Alūksnes rajonam 40” koordinatore Jaunlaicenē Māra Svārupe norāda, ka katrā no pēdējām četrām desmitgadēm pagastā noticis kaut kas nozīmīgs. Piemēram, kolhoza priekšsēdētāja Artūra Dukuļa laikā pagastā ritēja aktīvi celtniecības darbi. Kad pagasta padomes priekšsēdētāja bija Rasma Muceniece, viņa ļoti cīnījās par to, lai Jaunlaicenē tiktu saglabāta pamatskola.
“Nav noslēpums, ka dzīvē sen ir pierādījies fakts – ja apdzīvotā vietā likvidē skolu, tad pēc dažiem gadiem šajā vietā paliek ļoti maz iedzīvotāju. Manuprāt, ja Latvijas ekonomiskā politika būtu citādāka un līdzinātos Igaunijai, tad laukos situācija nebūtu tik neapskaužama, kāda tā ir pašlaik. Protams, cilvēkam vienmēr šķiet, ka labāk ir tur, kur viņa nav. Es nesaku, ka dzīve laukos ir ļoti slikta, jo badā jau neviens nemirst un pliks arī neskraida, bet kopumā dzīve varēja būt labāka. Piemēram, Jaunlaicenē sievietēm ir grūti atrast sievietei piemērotu darbu, jo, manuprāt, darbs gaterī nav atbilstošs sievietei. Toties Jaunlaicenes vīrieši, kas nestrādā, manuprāt, ir tikai un vienīgi sliņķi,” saka M.Svārupe.
Cilvēkos ir mazāk labestības
M.Svārupe vērtē, ka agrāk cilvēki cienīja viens otra darbu, bet tagad daudzi bez sirdsapziņas pārmetumiem vietā, kur viens ir sakopis, met papīrus, spļauj saulespuķu sēklu čaumalas.
“Man pietrūkst labestības cilvēkos un prasmes veidot sirsnīgu kopā būšanas izjūtu sadzīvē. Agrāk cilvēki to prata, bet tagad ir kļuvuši vairāk uz sevi vērsti, arī skaudīgāki un atsvešinājušies. Varbūt pie tā vainojams kapitālisms, bet varbūt tagad cenšamies izdzīvot to, ko neizdzīvojām piecdesmit okupācijas gados, jo tad cilvēki dzīvoja, neievērojot desmit baušļus. Jā, toreiz teica, ka nedrīkst zagt, bet kādēļ tad aizgāja postā visa lielvalsts? – tādēļ, ka liela daļa cilvēku zaga uz nebēdu! Vai tad tā nebija zagšana, ja traktoristam izrakstīja ceļazīmi, bet viņš visu dienu nogulēja lauka malā un saņēma 62 kapeikas par stundu!? Tagad mums atkal ir brīva Latvija, bet neprotam to novērtēt un ar melnu skaudību krītam vēl lielākā bedrē,” uzskata M.Svārupe.
Jautāta, kas ir Jaunlaicenes pagasta lepnums un odziņa, M.Svārupe nedomājot atzīst, ka tā ir Opekalna baznīca. “Interesanti, ka baznīca atrodas 235 metrus virs jūras līmeņa un 2009.gadā baznīcai svinēsim arī 235.dzimšanas dienu. Tādēļ jau tagad sākam domāt, kādus īpašus svētkus rīkot par godu šim notikumam. Mūsu lepnums ir arī Jaunlaicenes folkloras kopa. Ir prieks, ka atkal sāk rosīties pagasta kapelas dalībnieki,” viņa saka.
Agrāk bija seši kolhozi
Jaunlaicenes pagastu par savu jau 79 gadus sauc Mollija Cukurkalne. Šai pašvaldībai pieder arī viņas darba gadi, un te viņa vada savas vecumdienas. Pagastā viņu mīļi sauc par Mollīti. M.Cukurkalne zina daudz stāstīt par Jaunlaiceni.
“Līdz 1949.gadam strādāju savā saimniecībā, tad nāca kolhozu gadi – līdz 1991.gadam. No 1950.gada biju kolhoza fermu pārzine – manā pārziņā bija visi sīklopi Jaunlaicenes pagastā. Toreiz palīgu nebija, pašai viss bija jāpagūst. 25 gadu vecumā piedzīvoju liktenīgu darba traumu, pēc laika kļuvu par kantora galvenā grāmatveža palīgu. Šajā darbā nostrādāju 25 gadus,” atceras M.Cukurkalne.
Viņa vērtē, ka pirmajos kolhoza gados lauksaimnieciskā dzīve pagastā bija “zem katras kritikas”, uzlabojumus cilvēki sāka just septiņdesmitajos gados. “Sākotnēji Jaunlaicenē bija seši kolhozi, pamazām tos apvienoja. Jaunlaicene attīstījās, kad kolhoza priekšsēdētājs bija Verners Vīksna – tas bija vēl pirms 1967.gada. Viņš bija prasīgs un kārtīgs cilvēks. Pagasts būtu vēl vairāk attīstījies, ja V.Vīksna paliktu savā amatā – bet viņš bija spiests aiziet, jo runāja pretī partijas vīriem. Arī Artūrs Dukulis bija labs kolhoza priekšnieks – jauns, enerģisks, pats daudz kur iesaistījās. Viņam bija laba komanda ar agronomu Valdi Svārupu,” atceras M.Cukurkalne.
Aktīvi iesaistījās sieviešu padomē
M.Cukurkalne nesūrojas, ka kolhozu gados bijusi slikta dzīve. “Domāju, ka gan toreiz, gan tagad bija savi plusi un mīnusi. Nebija labi, ka toreiz visu ātri un ar plašu vērienu likvidēja, bet – vietā nebija ko likt. Daļa vecākā gada gājuma cilvēku iedomājās, ka dzīve atgūtajā neatkarīgajā Latvijā būs tāda pati, kā līdz 1940.gadam – tā ir lielākā kļūda un vilšanās, jo katrā laikā dzīve ir citādāka. Tāpat kā toreiz, kad sāka veidot kolhozus, tāpat arī deviņdesmito gadu sākumā, kad Latvija atguva neatkarību, bija cilvēki, kas palika tikai ar vienu gotiņu savā saimniecībā. Varbūt tādēļ mums tagad Latvijā valda liels bezdarbs,” spriež M.Cukurkalne.
Savulaik M.Cukurkalne dziedāja pagasta korī, bijusi divos Dziesmu svētkos Rīgā. Tagad, vērojot šos svētkus televīzijā, vienmēr pārņem saviļņojošas izjūtas. Septiņdesmitajos gados viņa bija aktīva Jaunlaicenes sieviešu padomes locekle.
“Padomes priekšniece mums bija Agisa Sudare. Mācījāmies galdu klājumus, strādājām rokdarbus, veidojām ziedu izstādes, bērniem skalu gaismā mācījām vērpt, šķeterēt, tīt dziju, rīkojām kulinārijas vakarus un citus pasākumus iedzīvotājiem. Ar prātu es arī tagad vēl varbūt daudz ko darītu, bet fiziski vairs nespēju. No agras bērnības tēvs mani radināja pie darba saimniecībā, tādēļ protu visu, neviens darbs nebija par grūtu – par to tēvam esmu ļoti pateicīga. Tagad maz vairs ir saimniecību, tādēļ bērni netiek radināti pie darba – ko lai viņi dara? Tas, ko bērni mūsdienās iemācās, ir atkarīgs no vecākiem – cik daudz un ko viņi bērniem liek darīt,” saka M.Cukurkalne.
Pietrūkst savas Majorskolas
Tagad Mollīte vienmēr apmeklē visus kultūras pasākumus pagastā. To rīkotāji jau zina – ja Mollītes nav, tad viņa ir slima un nav varējusi atnākt. M.Cukurkalne uzsver, ka citu ieguldīto darbu un mēģinājumos pavadīto laiku ir jāciena.
“Dziesmas, dejas, teātris dara cilvēku stiprāku – kad to vēroju, man pazūd visas kaites. Piemēram, šovasar Jaunlaicenes Līgo vakara pasākumā biju pilnīgi vesela! Par kultūras bagātību pagastā mums jāpateicas Mārai Svārupei un Izoldai Krūmiņai. Vesela esmu arī tad, kad aizeju baznīcā – ilgus gadus esmu Opekalna baznīcas draudzes locekle. Bija laiki, kad uz baznīcu bija jāiet zagšus, jo varēja atbrīvot no darba kantorī,” saka M.Cukurkalne.
Viņa vēlētos, lai jaunatne ar patiku piedalītos pagasta kultūras dzīvē, un cilvēki, kas dzīvo pagasta centrā, nebūtu slinki un arī ietu uz vietējiem kultūras pasākumiem. “Ar dzīvi Jaunlaicenē esmu apmierināta. Sāp vien tas, ka Jaunlaicenē vairs nav Majorskolas, kurā arī es savulaik mācījos – nav man savas skolas, kur aiziet uz salidojumu. Savulaik kolhozs ar ciema padomi ķīvējās, kam jāuzliek šai ēkai jumts, bet beigās tur izveidoja minerālmēslu glabātuvi,” viņa saka.
Ienāk modernās tehnoloģijas
Jaunlaicenes pagastā nav daudz uzņēmumi, kas iedzīvotājiem nodrošinātu darba vietas, lielākais pagasta uzņēmums ir SIA “Ozoli AZ”. Tādēļ daudzi cilvēki, kas vēlas strādāt, atrod darbu sev paši. Viens no tiem ir arī jaunlaicenietis, individuālā darba veicējs Arvīds Ostrovskis. Pateicoties viņa iniciatīvai un uzņēmībai, daudziem jaunlaiceniešiem tagad mājās ir interneta pieslēgums.
“Sarunu laikā ar uzņēmumu “Tele 2″ vienojāmies, ka uzņēmums būtu ar mieru sadarboties ar kādu individuālā darba veicēju, kas vietējiem iedzīvotājiem piedāvātu ierīkot interneta pieslēgumu. Nolēmu – kādēļ nepamēģināt? Sāku ierīkot bezvadu internetu privātmājās un nu jau 22 Jaunlaicenes iedzīvotāju dzīvesvietās ir pieeja internetam. Pirms tam internets bija tikai pašvaldības iestādēs. Uzzinot, ka var nodrošināt internetu, jau četri jaunlaicenieši ir iegādājušies mājās datorus. Diemžēl bezvadu internetu varu ierīkot tikai apmēram viena kilometra rādiusā ap pagasta centru, tādēļ līdz visām viensētām tas nenokļūs. Tomēr – Jaunlaicenes pagastu arvien vairāk pārņem modernās tehnoloģijas. Pirms dažiem gadiem Jaunlaicenes pagasts bija pirmais Alūksnes rajonā, kam tika izveidota sava interneta mājas lapa. Arī savi epasti mums bija pirmajiem,” norāda A.Ostrovskis.
Viņš atklāj, ka drīzumā šāda iespēja būs arī Alsviķu un Apes pilsētas iedzīvotājiem. “Lai to varētu izdarīt, ir jābūt labai sadarbībai ar vietējo pašvaldību. Jāatzīst, ka reizēm darbā traucē cilvēku skaudība, jo – daudzi ir apmierināti tikai tad, kad arī citi neko nedara,” uzsver A.Ostrovskis.
Gribētu būt Apes novadā
Pašlaik katrā rajona pašvaldībā valda neziņa, kāda veidosies iedzīvotāju dzīve un pašvaldības iestāžu darbs, izveidojot novadus. M.Svārupe atzīst, ka viņa kā Jaunlaicenes iedzīvotāja vēlētos, lai pagasts tomēr būtu apvienojies Apes novadā, nevis Alūksnes.
“Man ir ļoti žēl, ka Jaunlaicene pievienojas Alūksnei. Uzskatu, ka, iekļaujoties Apes novadā, mēs būtu tikai ieguvēji. Iebraucot Apē, var vērot, ka tur cilvēki dzīvo un strādā ar domu nākotnē, ar domu par savas pilsētas attīstību. Es nesaku, ka Alūksnē cilvēki strādā slikti, tomēr… Man ir bail, ka ar laiku tautas nami pagastos tiks likvidēti. Nedomāju, ka Jaunlaicenes pagastam būs slikta dzīve novadā, tomēr zināmas bažas ir,” saka M.Svārupe.
“Man šķiet, ka mēs, tie mazie, pazudīsim novadā – izkūpēsim kā miglā. Apes novads būs mazāks, tādēļ dzīve būs labāka, bet lielajos novados dzīve būs tāda patikā lielos kolhozos,” nosaka M.Cukurkalne.
Arī A.Ostrovskis atzīst, ka nākotnē labprātāk dzīvotu Apes novadā, jo kā jaunlaicenietim viņam tas būtu izdevīgāk. “Uzskatu, ka Apes novadam būs vairāk priekšrocību. Es nezinu, kādēļ Jaunlaicenes pagasts nolēma pievienoties Alūksnei, nevis Apei. Piemēram, Apes skola mums ir tuvāk nekā Alūksnes, arī uz Apes centru varam aizbraukt ātrāk un ērtāk. Vēlētos, lai no Jaunlaicenes uz Alūksni caur Māriņkalnu varētu aizbraukt tikai pa asfaltētu ceļu,” saka A.Ostrovskis.
****
– No 1967. līdz 1977.gadam Jaunlaicenē ļoti aktīvi darbojās sieviešu padome, ko vadīja Agisa Sudare.
– No 1977. līdz 1987.gadam pagastā uzcēla daudzdzīvokļu mājas, bērnudārza ēku, kur tagad ir pamatskola, divus Līvānu tipa māju ciematus, trīs fermas. Tolaik kolhoza priekšsēdētājs bija Artūrs Dukulis. Astoņdesmitajos gados Jaunlaicenē bija četri deju kolektīvi un citi pašdarbības kolektīvi.
– Laika posmā no 1987. līdz 1997.gadam aktīvi darbojās Opekalna baznīcas draudze, tika saglabāta un izremontēta Opekalna baznīca. Pagasta padomes priekšsēdētāja bija Rasma Muceniece.
– No 1997.līdz 2007.gadam Jaunlaicenē vērojams kultūras dzīves uzplaukums, kur liels nopelns ir jaunlaicenietēm Izoldai Krūmiņai un Mārai Svārupei. Pagastā uzņēmējdarbību attīsta viens no lielākajiem Alūksnes rajona uzņēmumiem – SIA “Ozoli AZ” Anda Zariņa vadībā.
– Laikā no 1967. līdz 1993.gadam Jaunlaicenes pagastā (ciemā) par kolhozu/paju sabiedrības priekšsēdētājiem strādājuši Jānis Jaunzems, Raitis Apalups, Artūrs Dukulis un Astra Muriņa.
– No 1967. līdz 2007.gadam Jaunlaicenes pagasta (ciema) padomes priekšsēdētāji bijuši: Eduards Lankrets, Aldons Cekulis, Jānis Volks, Alma Baltruma, Jānis Jaunzems, Valija Cekule, Rasma Muceniece, Mārtiņš Millers un Daiga Rēdele.
– Jaunlaicenes pagastā dzimusi rakstniece M.Svīre, kordiriģents H.Mednis, astronoms S.Slaucītājs, ģeofiziķis un matemātiķis L.Slaucītājs, matemātiķis A.Liepa.
