Mēdz teikt, ka par katra cilvēka dzīvi varētu uzņemt filmu vai uzrakstīt romānu.
Mēdz teikt, ka par katra cilvēka dzīvi varētu uzņemt filmu vai uzrakstīt romānu. Par alūksnieti Visvaldi Ratmani iznāktu savdabīgs un interesants dzīvesstāsts ne vien tāpēc, ka gandrīz 50 gadus viņš bijis saistīts ar Jauno pili un kinofilmu demonstrēšanu. Dzīves līkloči viņu ir mētājuši augšup un lejup, bet vienmēr tie Visvaldi atveduši atpakaļ uz pili.
Tiesa, nu jau pagājis mēnesis, kopš V.Ratmanis vairs nav Jaunās pils saimnieks jeb pārvaldnieks. Protams, ir smeldzīgi atstāt darbu un vietu, kas tuva sirdij, tomēr viņš nesūrojas. Kopš 1957.gada ar nelieliem pārtraukumiem Visvaldis strādājis un arī dzīvojis pilī. Nākamā gada janvārī V.Ratmanim paliks 70, tātad pienācis laiks domāt par atpūtu. Vārdos vīrietis ir skops, tāpēc var vien iztēloties, kādi varētu būt filmas par viņu kadri jeb atsevišķi dzīves momenti.
Pēdējos desmit gadus biju pils pārvaldnieks. Kas es par pārvaldnieku, ja vajadzēja strādāt visus melnos darbus? Tas nozīmēja gan remontēt, gan palīdzēt izstādes iekārtot Novadpētniecības un mākslas muzejā. Pilī nepārtraukti ir jūtams naudas trūkums, tāpēc vienmēr kaut kas jālāpa vai jāmaina. Acīmredzot šis iemesls ietekmēja restaurācijas darbu izpildi nepareizā secībā. Vajadzēja sākt ar jumta kores mūrēšanu. Tagad ir uzlikts jauns jumts, bet to vajadzēs celt augšā, lai izbrukušo ķieģeļu vietā iemūrētu jaunus. Šogad bija paredzēts fasādes remonts, bet tagad dzird, ka naudas pietikšot tikai vienai sienai.
Vai iebildāt, kad lika jumtu?
Jā, bet projektā bija paredzēta tikai jumta seguma maiņa. Turklāt problēmas radīja pati jumta likšana. Ir nepareizi veidoti skārda lokšņu savienojumi, tāpēc joprojām cauri jumtam pil lietus ūdens. Acīmredzot kaut kur ir sprauga. Kad ir slīps lietus ar vēju, ūdeni dzen iekšā. Zem jumta seguma ir koka klājums, tāpēc nevar arī redzēt, pa kurieni ūdens tek.
Tas nozīmē, ka bijāt pils saimnieks, bet nevarējāt ietekmēt notiekošo. Ko gribētu novēlēt savam pēctecim?
Lai cenšas sakārtot pili! Tagad šajos darbos ir plašs ieinteresēto loks, sevišķi dome vēlas, lai pils atgūtu sākotnējo skaistumu. Pats atpūtīšos. Centīšos nostiprināt veselību. Varu iet uz ezeru makšķerēt un vairāk laika atlicināt, lai būtu kopā ar mazbērniem.
Kāda bija pirmā sastapšanās ar pili?
1957.gada aprīlī saņēmu garāžas atslēgas, lai tajā varētu ievietot “polutorku” jeb pirmo kino mašīnu GZMM. Tā bija mazāka par GAZ 51, varbūt tāpēc tā sauca. Tajā varēja pārvadāt kino aparatūru un elektrostaciju. Sāku strādāt par šoferi – motoristu. Tas nozīmē, ka biju atbildīgs ne tikai par transportu, bet arī par elektrības ražošanu. Toreiz viss rajons vēl bija tumsā. Aizbrauca, uzstādīja aparatūru un palaida motoru, lai būtu elektrība. Tikai tad varēja rādīt ķinīti visās lielākajās apdzīvotajās vietās.
Kādreiz vecās kinohronikās ir redzēts, ka motors elektrības ražošanai un kinoaparatūra strādāja ar lielu troksni.
Jā, filmas demonstrēšanas iekārta bija diezgan skaļa. Tāpēc motors atradās automašīnā vai arī tika likts uz riepas, ja cēla laukā, lai būtu amortizācija.
Vai atceraties kādu no pirmajām filmām, ko tādā veidā rādīja?
Tolaik demonstrēja bijušās Padomju Savienības, galvenokārt Krievijā ražotas, filmas. Tik daudz to ir redzēts, ka tagad grūti atcerēties pirmās. 1957.gada oktobrī notika pirmais seanss Alūksnes kinoteātrī “Liesma” Jaunajā pilī. Tur bija tāda pati aparatūra, kādu izmantoja ceļojošā kino demonstrēšanai. Tikai 1962.gadā to nomainīja ar lielāku un labākas kvalitātes aparatūru. Tad biju atgriezies no dienesta Padomju armijā. Sāku darbu autobāzē, bet mani atsauca atpakaļ uz pili. Pēc gada visu pārņēma Gulbenes rajona kinodirekcija, jo Alūksnes rajonu iekļāva tajā. Kino direktors man ierādīja istabiņu pils otrajā stāvā. Tur mana ģimene nodzīvoja 15 gadus. Kad no pils izvācās pirmajā stāvā dzīvojošā ģimene, varējām iekārtoties plašākā dzīvoklī. Tajā nodzīvojām vēl 10 gadus. Pēc tam Alūksnes Novadpētniecības un mākslas muzejam vajadzēja telpas fondu glabātuvei, tāpēc atstājām pili.
Kā tas ir – dzīvot pilī? Vai ir kādas īpašas izjūtas?
Nav slikti arī tagad. Tiesa, dzīvoklis Tālavas ielā ir tālāk no pilsētas centra. Pilī dzīvojot, nekad nevarēja justies kā mājās, jo blakus bija darbavieta. Visu laiku mani raustīja, jo vienmēr kādam kaut ko vajadzēja. Citādi pilī bija laba dzīve.
Jūs kinoteātrī strādājāt līdz pat tā likvidēšanai. Droši vien bija smagi vērot, kā mazinās interese un vajadzība pēc kino.
Jā. Pamazām samazinājās kino demonstrēšanas vietas. Pēdējos divus gadus vedu filmas tikai Alūksnes kinoteātrim, līdz arī to likvidēja, jo secināja, ka rādīt filmas tukšā zālē nav vērts. Nu jau pāris gadus kinozāles vairs nav. Grib nojaukt arī garāžu. Tā ir 1956.gadā celta piebūve pilij, kas bojā tās izskatu. Patiesībā lieks piedēklis ir arī pirmās brīvvalsts laikā celtā piebūve. Tad jau arī tā būtu jānojauc.
Kad, jūsuprāt, bija kino ziedulaiki?
Tas bija tad, kad nebija elektrības. Tolaik mēs bijām cilvēkiem tādi kā gaismas nesēji, viņi bija kā izslāpuši pēc filmām, kurās varēja redzēt cilvēku likteņus, smieties un raudāt kopā ar filmu varoņiem. Pēc kino demonstrēšanas bija balles. Mums līdzi bija patafons un plates. Līdz ar televizoru ēru kino skatītāju skaits samazinājās.
Vai kino bums nebija arī tad, kad sāka demonstrēt platekrāna filmas?
Jā, arī tad cilvēki plūda uz filmu demonstrēšanas vietām, jo platekrāna filmas nevarēja izrādīt visur. Sākumā no Rīgas brauca ceļojoša platekrāna filmu demonstrētāju brigāde. Pirmais seanss bija Alūksnes tautas namā. Autobusu ar kinoiekārtu piebrauca pie durvīm un caur tām filmu rādīja uz ekrāna zālē. Atceros, ka gandrīz visa diena pagāja, kamēr uzstiepām platekrānu Alsviķu rehabilitācijas centra zālē. Pēc tam jau sākām paši gudrot, kā pārveidot aparatūru, lai varētu demonstrēt platformāta filmas. Nopirkām vajadzīgos objektīvus, izzāģējām lielāku kadru rāmīti un sākām rādīt kinoteātrī “Liesma”. Mana konstrukcija bija sagatavota tā, lai varētu mainīt objektīvus pēc vajadzības. Pašmācībā biju apguvis kinomehāniķa darbu un nokārtojis eksāmenus. Sākumā biju kinomehāniķa palīgs, pēc tam ieguvu attiecīgi otro un pirmo kategoriju.
Vai nebija žēl, ka likvidēja kinoteātri?
Drusku žēl bija gan. Bet man nepatika, ka gandrīz nebija vairs labu filmu. Galvenokārt vajadzēja rādīt ārzemju filmas ar dubulttitriem. Acis varēja izmežģīt, tos lasot. Varbūt arī tāpēc cilvēki vairs nenāca skatīties. Pēdējo reizi kinoteātra zāle bija pārpildīta, kad demonstrēja latviešu filmu “Likteņdzirnas”. Tā satrauca visu Alūksni, rinda pēc biļetēm stāvēja pat ārpusē uz ielas.
Tagad skatāties filmas televīzijā?
Pārsvarā skatos Krievijas televīziju. Šajā valstī esmu diezgan daudz nodzīvojis. Septiņus gadus kopā ar ģimeni biju izsūtījumā Amūras apgabalā. Pēc Sibīrijas atbraucām uz Alūksni, jo Rīgā dzīvesvieta bija zudusi un patēvam te bija mājiņa. Arī obligātajā militārajā dienestā trīs gadus biju Urālos. Tur apprecējos un pārbraucu Latvijā ar sievu. Tad vēl pusgadu biju ražas novākšanā neskartajās zemēs. Pēc kāda gada otru reizi vajadzēja doties prom no mājām, lai atkal tērptos armijas formā. Turklāt atpakaļceļš ar vilcieniem bija ļoti garš. Pēc atgriešanās mājās vajadzēja mēnesi, kamēr atguva spēkus un veselību.
***
Vizītkarte
– Vārds, uzvārds: Visvaldis Ratmanis.
– Dzimis: 1938.gada 12.janvārī Rīgā.
– Izglītība: Rīgas 19.vidusskola, Amūras septiņgadīgā skola, Rīgas 3.tehniskā arodskola.
– Darbs: Alūksnes kinoteātra “Liesma” šoferis un kinomehāniķis, Novadpētniecības un mākslas muzeja saimnieks, Jaunās pils pārvaldnieks
– Ģimene: atraitnis, ir divi dēli.
– Patīk: dzīve un kino.
***
Par Visvaldi
– Alūksnes Novadpētniecības un mākslas muzeja krājumu glabātāja Anita Rozniece:
Lai strādātu muzejā, ir vajadzīga šī darba specifikas izjūta. Visvaldim tāda ir. Viņā ir iedzimta inteliģence, kas ļauj ar izpratni raudzīties uz vēsturi un kultūru. Lai gan Visvaldis muzejā sāka strādāt jau brieduma gados, pietika viņam pateikt, un viss tika izdarīts ar apbrīnojamu izdomu un prasmi. Turklāt viņam šie pienākumi ļoti patika. Domāju, ka Visvaldis tāpat kā Ates dzirnavu muzeja veidotājs Viktors Ķirps ir dzimis muzejnieks. Viņš var būt gan kungs, gan melnstrādnieks. Muzeja saimnieks vienmēr kaut ko darīja, jo prata visus darbus.
