Šī nedēļa Liepnas pagastā ir neparasta. Kopš otrdienas vietējie iedzīvotāji ir gatavi atbalstīt un iesaistīties Kultūras akadēmijas studentu pētījumos, lai izzinātu Malienas novada vēsturi un kultūras mantojumu.
Šī nedēļa Liepnas pagastā ir neparasta. Kopš otrdienas vietējie iedzīvotāji ir gatavi atbalstīt un iesaistīties Kultūras akadēmijas studentu pētījumos, lai izzinātu Malienas novada vēsturi un kultūras mantojumu.
“Latvijas Kultūras akadēmijas Tradicionālās kultūras un folkloras fakultātes otrā kursa studenti, kā arī pētnieki no Latviešu folkloras krātuves un citām institūcijām, kas veido 20 cilvēku grupu, īstenos projekta “Liepnas pagasta nemateriālais kultūras mantojums” vienu posmu. Kopš Latvija ir ratificējusi UNESCO Konvenciju par nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu, mazpamazām sabiedrība iepazīst šo jēdzienu. Jaunie studenti ir speciālisti šajā jomā, tāpēc uzņēmušies to apzināt,” stāsta Latvijas Kultūras akadēmijas profesors, studentu kompleksās prakses lauka pētījumos vadītājs Juris Urtāns.
Cer uz liepniešu atsaucību
Viņš atzīst, ka šādus pētījumus varētu veikt jebkurā Latvijas vietā, bet šoreiz tiem izraudzīta Liepna. Kā studenti darbosies un kādi būs viņu darba rezultāti, J.Urtāns nevēlējās prognozēt. Mērķis ir skaidrs – apzināt nemateriālā kultūras mantojuma jeb tautas zināšanu un prasmju nesējus, kā arī mantojuma izpausmes mūsdienās. Studenti pilnveidos profesionālās iemaņas lauku pētījumos un sagatavos iestrādes nemateriālā kultūras mantojuma saraksta izveidē. “Tieši šāds pētījums tiek veikts pirmo reizi, jo pētījumi viens no otra atšķiras. Tagad Latvija ir uzņēmusies uzskaitīt tautas nemateriālās kultūras mākas, piemēram, audēju, dziedātāju prasmes. Ir dažādas idejas, kā to labāk izdarīt, bet Liepnā redzēsim praksē, kā tas būtu īstenojams,” norāda J.Urtāns.
Nemateriālais kultūras mantojums jeb tradicionālā kultūra ietver paražas, spēles, mutvārdu izpausmes formas, zināšanas un prasmes, kā arī instrumentus, priekšmetus un kultūrtelpas, ko atsevišķi cilvēki vai grupas atzīst par sava kultūras mantojuma daļu. Liepnas tautas nama vadītāja Ilga Irbe ir sagatavojusi iespējamos maršrutus, ko studenti varētu izmantot, apstaigājot vietējos iedzīvotājus, kuri glabā garamantas jeb mantas, kuras glabā garu. Ņemot vērā, ka kultūras mantojuma saglabāšana nav iedomājama bez apkārtējo izpratnes, atbalsta un līdzdalības, Alūksnes rajona un sevišķi Liepnas pagasta ļaudis tiek aicināti atbalstīt pētījumu dalībniekus, sniedzot informāciju par pagasta tradicionālo kultūru, tās zinātājiem, tautas muzikantiem, stāstniekiem, dziedātājiem, amatniekiem, rokdarbniekiem, tradicionālo ēdienu un dzērienu gatavotājiem. Savstarpēja uzticēšanās un atsaucība palīdzēs plašākai sabiedrībai atklāt Liepnas pagasta lielāko vērtību – cilvēkus, kas paaudžu paaudzēs mantojuši un līdz mūsdienām saglabājuši savai dzimtajai pusei raksturīgo.
Visu mūžu auž vilnas segas
Droši vien studenti iegriezīsies “Vecozolu” mājās, kurās dzīvo Milda Brice un viņas dēls Pēteris Bricis. Liekas, viņi nemaz neapjauš, ka var lepoties ar lielu bagātību – savām prasmēm. M.Bricei ir 87 gadi. Viņa atzīst, ka daudz kas zudis no atmiņas. Lai gan agri zaudējusi māti, tomēr bērnībā apgūto aušanas māku ir saglabājusi. Ģimenē bija septiņi bērni, arī vecākā māsa prata aust.
Tagad Mildai nav vairs spēka, tāpēc stelles stāv neizmantotas un nav neviena, kam tās būtu vajadzīgas. “Jaunie negrib vairs tādas lietas darīt. Esmu ļoti daudz audusi. Savs ir savs arī tad, kad veikalā var nopirkt gan segas un palagus, gan grīdceliņus un linu dvieļus. Aust nav grūti, bet ne katra rokdarbniece prot savilkt velkus un nītis. Tiesa, galva arī ir vajadzīga, lai zinātu rakstus ieaust. Citādi nekā,” atzīst sirmgalve. Viņas austā vilnas sega bijusi izstādē Maskavā. Daudzi Goda raksti un pateicības saņemtas par dalību lietišķās mākslas izstādēs Alūksnē un citviet.
M.Brices austajās segās dominē pelēkā krāsa. Viņa atzinusi, ka tā labāk piestāvēja citām krāsām. Audēja dzīvojusi dažādās vietās, varbūt tāpēc nezina, kādi krāsu toņi un raksti raksturīgi Liepnai. Viņa atceras, ka senāk visās apkārtējās mājās bija audējas. Sanāca kopā un sprieda, kādus darbus labāk aust. Skatījās paraugus grāmatās, cita no citas un domāja pašas. M.Brice negribētu, lai pienāktu diena, kad Liepnā nebūs vairs nevienas audējas.
Dzintars izstaro maģisku gaismu
Skaistuma izjūtu Pēteris Bricis mantojis no mātes, bet dzintara apstrādi apguvis pašmācībā. Tikai nedēļu viņš vērojis dzintara apstrādātāja darbu, lai varētu strādāt bijušajā “Daiļradē”. Tagad viņam nav vairs ne darba, ne dzintara, bet amata prasmi un zināšanas viņš glabā tāpat kā dažas rotas, nedaudz neapstrādāta dzintara un no sastingušo sveķu graudiņiem veidotas gleznas un attēlus. “Manās rokās ir bijuši skaisti dzintara gabali. Varēju tos iegādāties, bet toreiz par to nedomāju. Apmēram puse dzintara iet zudumā apstrādes procesā. Krellēm izmantoju sīkākus graudus, bet kuloniem – lielākus gabalus,” stāsta P.Bricis. Var redzēt, ka viņam sirds iesilst, stāstot par dzintaru.
Baltijas jūra izsviež tikai nelielu daļu dzintara. Veseliem gabaliem dzintaru izrok no zemes Lietuvā un Kaļiņingradas apgabalā. Tieši no Kaļiņingradas dzintaru piegādāja arī “Daiļradei”. Pēteris uzsver, ka dzintara apstrādei vajadzīga liela pacietība. “Stundas laikā var nopulēt tikai vienu dzintara gabaliņu. Tāpat nav viegli veidot metāla riņķīšus kulonu ķēdītei. Sākumā pat dienā neko daudz nevarēju izdarīt. Kad prasme bija rokā, mēnesī varēju nodot apmēram 400 gramu dzintara rotu,” skaidro Pēteris. Viss ir roku darbs: dzintaru slīpē, izurbj caurumiņus, saver uz auklas un slīpē katru gabaliņu. Pulēšanai izmantoja zobu pulveri, kas sajaukts ar parafīnu. Lai apstrādātu dzintaru, viņam ir slīpripa ar putekļu nosūcēju. Savu prasmi P.Bricis labprāt nodotu tālāk, bet neviens nav to vēlējies apgūt. “Skaidrs, ka šī prasme ir jāsaglabā nākamajām paaudzēm, bet vismaz maniem bērniem nav bijusi interese par to,” atzīst liepnietis.
