“Jūs uzdodiet man jautājumus, tad atbildēšu, jo nezinu īsti, ar ko iesākt dialogu,” Hermanis Paukšs mudina ļaudis, kas ieradušies uz tikšanos ar cilvēku, kurš latviešu drāmā iedzīvinājis un attīstījis absurda drāmas virzienu.
“Jūs uzdodiet man jautājumus, tad atbildēšu, jo nezinu īsti, ar ko iesākt dialogu,” Hermanis Paukšs mudina ļaudis, kas ieradušies uz tikšanos ar cilvēku, kurš latviešu drāmā iedzīvinājis un attīstījis absurda drāmas virzienu, liekot vienā kamolā satīties paradoksam, lirikai, dēkainībai, absurdam un dzīves realitātei, tādējādi veidojot sevi par spilgtu personību latviešu dramaturģijā.
“Visgrūtākā un spēku prasošākā ir aktiera profesija. Uzskatu, ka šodien teātru sniegums vēl ir ļoti labs salīdzinājumā ar algu, ko saņem aktieri. Ja aktieris spēlē ar pilnu atdevi, tad nogurums pēc izrādes ir vismaz pāris dienas, bet šodien daudzi spēlē taupoties, tāpēc jau ir izrādes, ko cilvēki neskatās,” secina Hermanis. Viņš atzīst, ka aktieris pilnībā ir atkarīgs no režisora iegribām. Kopš pirmajām lomām teātrī H.Paukšs bijis ārkārtīgi neuzticīgs pret režisoriem, bieži vien nonākdams pretrunās ar režisora teikto.
Manī mājo režisors un rakstnieks
“Teātrī rezultāts ir atkarīgs no ļoti daudziem cilvēkiem. Pat ja visi strādā vienā virzienā, pat tad ir grūti uztaisīt labu izrādi, bet, ja ir kaut viens aktieris, kas, tā sakot, nevelk, tad izrāde nekad nebūs pilnvērtīga. Neviens teātris nav iedomājams bez intrigām, tāpēc tad, kad tas viss apnīk, pievēršos rakstīšanai, jo tad es varu būt brīvs, atkarīgs tikai pats no sevis. Paiet kāds laiks, un es sajūtu, ka vairāk nespēju rakstīt, ka man ir vajadzīgs teātris, kontakts ar cilvēkiem. Tā es arī dzīvoju. Šobrīd man atkal ir sācies teātra periods. Mums visu laiku bija konflikti ar valsts teātriem un režisoru vidū, ka neviens vairs netaisa labu latviešu dramaturģiju. Mūsu lugas esot sliktas, lai gan mēs, dramaturgi, uzskatām ka ir daudz labu lugu. Rakstot ir jājūtas kādam vajadzīgam, tāpēc izveidoju savu teātra trupu, kurā darbojas paša izaudzināti aktieri un arī bijušie kolēģi. Viņi ir cilvēki, kuri domā tāpat kā es un ir gatavi mūsdienu dramaturgu lugas iestudēt saīsināti, nezaudējot pilnvērtīgas izrādes skanējumu. Pie Dramaturgu ģildes izveidojām dramaturgu teātri, kur esmu vienīgais režisors, jo esmu piešāvies pie saīsinātās lugu formas. No 90 lappušu darba itin ātri izveidoju 20 lappušu lugu, pierādot, ka arī pēc saīsināšanas ar apjomīgo darbu viss ir kārtībā, ka nav zaudēta pamatdoma. Uzskatu, ka šobrīd nodarbojos ar latviešu mūsdienu dramaturģijas reabilitāciju. Šīs lugas izrādām uz valsts teātru skatuvēm. Tajās spēlē arī paši dramaturgi.”
Absurdu veido pasaules izjūta
Rakstīt absurdus darbus H.Paukšu mudinājusi iekšējā pasaules izjūta. “Absurda lugās nav nekā nesaprotama, tās ir komiskas, ar klaunādes un farsa elementiem, kas līdzinās epizodēm no dzīves. Dzīvē ļoti bieži, īpaši ģimenē, konflikti rodas ne no kā. Kad šķietami absurdu bezjēdzību no dzīves uzliek uz papīra, tā labāk atspoguļo dzīvi nekā lugās izmantotie klasiskie sižeti, jo tie visi vienmēr ir vienādi. Tā faktiski pat nav dzīve, kā esam pieraduši uzskatīt. Mums nevajag, lai māksla atspoguļo dzīvi, no mākslas mums emocionāli jāsaņem tas, kā pietrūkst dzīvē. Pēc dabas esmu revolucionārs, tiesa, tikai literatūrā un mākslā. Bija sajūta, ka literatūras noteikumi mani ierobežo, tāpēc radās vēlēšanās kaut ko izjaukt un izārdīt. Kaut kas man ienāk prātā, sižeta nav, bet galvā rodas dažādi tēli, lai gan nav saprotams, ko viņi dara. Dzīves loģikas nav, atskārsme rodas tikai lugas beigās. Rakstot absurdus, jūtos kā dzejnieks, jo ļaujos sajūtām un asociācijām.”
H.Paukšs raksta arī dzeju. Pirmās dzejas publikācijas viņam bijušas 17 gadu vecumā. “Par dzeju esmu saņēmis arī komplimentus. Būtu jāveido dzejoļu krājums, jo ir vismaz 300 apstrādātu dzejoļu, bet man nekad dzīvē nav laika. Dzeju rakstu pēc noskaņojuma, dažkārt tā ir smalka, dažkārt rupja un brutāla. Izrādās, ar dzejoļiem esmu trāpījis šodienas jauno literātu gaumē.”
Aizrāvies arī ar dziedāšanu
Viesis atzīstas, ka viņam neesot muzikālās dzirdes un atmiņas, bet, par spīti tam, viņam vienmēr paticis dziedāt. Divus gadus Hermanis aizrāvies ar dziedāšanu un pat komponēšanu, tiesa, katrreiz viena un tā pati dziesma skanējusi mazliet citādāk. Bijis arī zīmēšanas mānijas periods, tā laikā Hermanis ilustrējis paša sarakstītu grāmatu bērniem “Raganas trīspadsmit kaķi”. “Kāda starpība, ir vai nav cilvēkam talants, ja vien viņš vēlas, lai nodarbojas ar to, kas patīk. Savulaik es no tā ļoti cietu, jo mana vecmāmiņa bija stingra un pareiza. Viņa uzskatīja: ja tu nevari kaut ko darīt ģēnija līmenī, tad nedari neko! Kļūstu vai traks, dzirdot, ka cilvēkam, kurš atrodas uz skatuves, saka, ka viņam nav aktiera talanta. Aktiera talants ir vienīgais talants, kas piemīt absolūti visiem, jo, dažādi eksperimentējot, šo profesiju esmu pamatīgi izkodis. Tas, ko mēs darām uz skatuves, tiek trenēts dzīvē. No jauna jau neko izdomāt nevar. Viss jau ir. Kad man apnīk darīt vienu, metos citās nodarbēs. Aizraujos ar vēsturi un ģeogrāfiju, nesaprotot, kā skolas mācību grāmatās tik neinteresanti var stāstīt par ārkārtīgi interesantiem notikumiem. Populārzinātniskus darbus burtiski “riju”. Arī pašam ir doma uzrakstīt vēsturisku romānu par Ivanu Bargo. Iespējams, ka literāri grēkošu pret vēsturi, bet tā jau pati par sevi ir kā labs piedzīvojumu romāns.”
Atklāti raksta par seksu
H.Paukšs savos darbos nebaidās aktualizēt arī seksuālas tēmas, uzskatot, ka visšausmīgākais ir aizliegt cilvēkiem par kaut ko runāt. “Dzimumattiecības ir ekoloģijai līdzvērtīgs jautājums. Par tām nerunājot, nodarām ļaunumu paši sev un citām paaudzēm. Nav šodien ģimenes, kas visu zinātu par seksuālo dzīvi, kurā viss ir saistīts ar ļoti smalkiem diegiem. Daži uzskata par jocīgiem tos, kuri atklāti runā par seksu, jo mūsos joprojām sēž doma, ka sekss – tas ir grēks. Arī man pašam ir jāpārvar sevi, rakstot par šo tēmu. Nemitīgi vaicāju sev, vai man ir tiesības to darīt? Padomju gadu iepotētās gudrības cilvēkus šodien joprojām ārkārtīgi ierobežo, tāpēc sabiedrībā parādās tendences šos ierobežojumus salauzt, bet vecāko paaudžu cilvēku psihe joprojām tam pretojas. Mani satrauc arī izglītība, ko jaunieši iegūst skolā. Uzskatu, ka skola ir sava veida spīdzināšanas iestāde, jo, pabeidzot skolu sapratu, ka neko neesmu iemācījies. Lietderīgo, dzīvei vajadzīgo var iemācīt 2, nevis 11 gados. Kāpēc grūst bērnos iekšā visu bez jebkāda pamata? Cilvēkiem kopš mazotnes ir jāmāca dažādas emocijas, nevis sarežģīti svešvārdi un termini. Mums visur ir labi strādnieki un speciālisti, bet absolūti nav neviena cilvēcisko attiecību līdera. Ar šāda līdera talantu jābūt apveltītam katram vadītājam, citādāk ir tā, ka cilvēki sanāk kopā, izlamājas, beidzot sadod cits citam pa purnu un šķiras. Kāda te cilvēcība! Mēs paši ar sīkumiem pārvēršam savu dzīvi par elli un tad vēl gribam, lai visi smaidītu. Elli rada arī materiālās problēmas. Tas jūtams visos cilvēkos, bet aktieros it īpaši, jo viņi savā būtībā ir radīti savu emociju izrādīšanai. Man apkārt var runāt, ko vien vēlas, es daru to, ko uzskatu par pareizu. Nekad nepaļaujos pūļa instinktam, bet pats pieņemu lēmumus. Lai gan man ir grafomāna slava, rakstu un turpināšu rakstīt. Gribu, lai cilvēki vairāk apzinātos skatuves vērtību, jo skatuve ir kā altāris.”
***
Vizītkarte
– Vārds, uzvārds: Hermanis Paukšs.
– Nodarbošanās: dramaturgs, rakstnieks, dzejnieks, aktieris, teātra pedagogs.
– Radošā darbība: sarakstījis vairāk nekā 200 lugu, nospēlējis apmēram 100 lomu teātrī, veidojis filmu scenārijus.
– Lasītājiem pazīstams: no romāniem “Godīgā meitene”, “Baloža skelets”, “Striptīzs”, “Ledus sarkofāgi”, “Operācija “Septiņas m…”, “Pirmā sniega sindroms”, “Sieviete bārā vai Trīs idioti” un citiem izdevuniem.
– Strādājis: Leļļu teātrī, kā arī citos teātros.
– Kredo: vairāk cilvēcības apkārt!
