Šobrīd SIA „Alūksnes nami” suņu un kaķu patversmē atrodas 18 dzīvnieki – 5 suņi un 13 kaķi. Patversme ir viņu mājas, kur dzīvnieki tiek apkopti un pabaroti, tomēr tuvāko divu nedēļu laikā situācija var mainīties.
Šobrīd SIA “Alūksnes nami” suņu un kaķu patversmē atrodas 18 dzīvnieki – 5 suņi un 13 kaķi. Patversme ir viņu mājas, kur dzīvnieki tiek apkopti un pabaroti, tomēr tuvāko divu nedēļu laikā situācija var mainīties. Ja likumā noteikto 14 dienu laikā viņiem neatradīsies jauni saimnieki, šos dzīvniekus gaida bēdīgs liktenis.
“Šogad patversmē tiek nogādāti ļoti daudz dzīvnieku. Salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, tik liels skaits mums vēl nebija bijis. Visu laiku patversmē atrodas kāds suns vai kaķis bez saimnieka, turklāt ir bijuši pat gadījumi, kad mēs vairs jaunus nevaram pieņemt, jo visas vietas ir aizņemtas,” saka SIA “Alūksnes nami” suņu un kaķu patversmes veterinārārste Sarma Ločmele.
Lai arī maksimālais laiks, ko dzīvnieki drīkst pavadīt patversmē, ir 14 dienas, S.Ločmele atzīst, ka iespēju robežās mājvieta viņiem tiek dota ilgāk – cerībā, ka varbūt kāds viņus paņems savā aprūpē. “Likums nosaka, ka dzīvnieks patversmē jātur divas nedēļas un pēc tam viņu var aizmidzināt. Tāda ir likuma kārtība, taču cilvēciski es to izdarīt nevaru. Mēs viņu uzturam ilgāk par 14 dienām, jo mums ļoti gribas, lai dzīvnieciņiem atrastos saimnieks. Ir gan bijuši gadījumi, kad mums kāds ir jāaizmidzina, lai paņemtu vietā kādu citu. To izdarīt ir ļoti smagi,” saka veterinārārste.
Pie jauniem saimniekiem tiek tikai puse
Stāstot par to dzīvnieku likteni, kas nonāk patversmē, S.Ločmele atzīst, ka daļai patiešām izdodas atrast sev saimniekus.
“Palaikam cilvēki interesējas par patversmes dzīvnieciņiem, taču lielākajai daļai ir jau konkrētas vēlmes. Daži grib augumā mazus sunīšus, citiem vajag jaunus vai gluži otrādi – izaugušus no kucēnu vecuma, bet ir arī tādi, kas interesējas pat par konkrētām šķirnēm – taksīšiem, bokserīšiem un mopsīšiem. Es gan saku – nu, atvainojiet, bet mums nav šķirnes suņu audzētava, kur var dabūt visu, ko gribas. Mums ir suņi, kas paņemti no ielas – pārsvarā dažādu šķirņu krustojumi,” saka S.Ločmele.
Cilvēki labprātāk ņem suņu puikas, nevis meitenes. Arī šobrīd starp patversmē esošajiem dzīvniekiem gandrīz visas ir meiteņu kārtas pārstāves – suņu meitenes vecumā no dažiem mēnešiem līdz pat dažiem gadiem, kā arī pavisam mazi kaķēni un jau pieaugušas kaķenes.
Stāsts par to, kā katrs no viņiem nokļuvis patversmē, ir savs. Daži tur nogādāti pēc saņemtiem ziņojumiem par klaiņošanu, savukārt citus atveduši saimnieki vai tie ir vienkārši atstāti pie pašas patversmes. “Dzīvnieku atvešana un atstāšana pie patversmes pēdējā laikā izveidojusies par pastāvīgu sistēmu. Jau bijuši vairāki suņi, kurus atrodam šeit piesietus un atstātus, kā arī kaķi – veseliem metieniem, kas ielikti kastē un nolikti pie patversmes durvīm,” saka S.Ločmele, piebilstot, ka tuvojas rudens, kas atkal atnesīs rūpes par jauniem dzīvnieciņiem, kuru īpašnieki nav padomājuši par savu mīluļu pēcnācēju rašanās varbūtību.
Dzīvnieki – tā ir atbildība
Domājot par šādiem gadījumiem, S.Ločmele uzsver, ka cilvēkiem, kuri pieņēmuši savā aprūpē kādu dzīvnieku, ir jārūpējas par viņu tik ilgi, kamēr vien viņš dzīvo. “Ir cilvēki, kas zvana un prasa, vai varētu mums atdot nesen dzimušus kaķēnus vai kucēnus. Viena daļa tieši tā arī uzskata, ka mēs te esam tikai tāpēc, lai rūpētos par tiem dzīvniekiem, kuri saimniekiem vairs nav vajadzīgi. Es domāju, ka cilvēkiem nevajadzētu pašu neatrisinātās problēmas uzkraut uz mūsu pleciem. Ir tik daudz iespēju – veikt operāciju, dot zāles, potēt, kas ļauj nodrošināties pret jaunu pēcnācēju rašanos, nevis piezvanīt un pateikt – nu, mums ir tāda situācija un tev tagad ir jāņem,” saka S.Ločmele.
Tiesa, lai cik neapdomīgi cilvēki būtu rīkojušies, veterinārārste uzsver, ka labāk, protams, ir, ja dzīvnieki nonāk patversmē nekā uz ielas. Arī attiecībā uz klaiņojošajiem dzīvniekiem nekāds izmeklēšanas process netiek veikts, lai noskaidrotu, kurš ir tā saimnieks.
“Tomēr grūti ir veikt eitanāziju jauniem un spēcīgiem dzīvniekiem. Ir bijuši saimnieki, kuri paši atved, lai mēs to izdarītu, jo, redz, viņi jau paši to varētu izdarīt, tikai pēc tam būšot sirdsapziņas pārmetumi un depresija. Bet kā tad ir ar mums? Atvainojiet, bet to ir ļoti smagi izdarīt! Cilvēki gan stāsta, ka mūs saprot, taču ne jau viņiem tam visam ir jāiet cauri,” saka S.Ločmele.
Šajā sakarībā viņa vēlas apelēt pie to cilvēku sirdsapziņas, kuri uzņēmušies gādību par kādu dzīvnieku. Tiem, kas vēlas paņemt savā aprūpē kādu dzīvnieku, es ieteiktu pārlasīt Alūksnes pilsētas domes noteikumus par dzīvnieku uzturēšanu pilsētā un galvenokārt padomāt par jautājumu – vai es spēšu vai nespēšu uzņemties atildību,” saka S.Ločmele.
