Vasara – atvaļinājumu un remontu laiks. To zina un praktizē daudzi. Daži var atļauties samaksāt un uzticēties remontstrādniekiem un paši tai pat laikā doties ārzemju braucienā.
Vasara – atvaļinājumu un remontu laiks. To zina un praktizē daudzi. Daži var atļauties samaksāt un uzticēties remontstrādniekiem un paši tai pat laikā doties ārzemju braucienā. Daži strādā kopā ar gudriem padomdevējiem vai vismaz pieskata tos. Vēl citi – remontē paši. Viss kā vienmēr atkarīgs no iespējām.
Es esmu no tiem, kas atvaļinājuma naudu izmanto nevis ārzemju braucieniem, bet vispirms vēlas sakārtot savu māju. Atbilstoši iespējām. Lai arī tas sanāk ne tik daudz, cik gribētos, bet tomēr – ar katru gadu kāds dzīvokļa stūris iegūst jaunu un svaigu – modernāku izskatu. Acij un sirdij patīkami. Īpaši, ja pašas spēkiem radīts. Kad pirms divām nedēļām man kāds ar smaidu jautāja- ko domā sieviete, betonējot virtuvē grīdu?- ilgi domāju – ko TAD es domāju… Ļāvu minēt, cerībā, ka tā radīšu atbildi, kuru tobrīd pašai bija pagrūti iedomāties. Nē, es noteikti nelamāju kādu zināmu vai vispārinātu vīrieti – par nepalīdzēšanu un neizdarību. Es noteikti nesūrojos – ak, kāpēc man tas jādara pašai… Aiz tā iemesla, ka nebija jau kam to visu veltīt. Ir labi paziņas, kas piedāvāja savu plecu un roku spēku, bet – nez kur palikusi tā domāšana, ka kādreiz par izpalīdzēšanu varēja un pietika pateikt paldies. Nu zinu – katra stunda un pūles maksā. Tāpēc lētāk šķiet darīt pašai. Tas būs mans laiks un mans spēks, un nevienam nejutīšos parādā. Lai arī dzirdēju iebildes- nekasnavjāmaksā! un nejaunaudasdēļ! – ar savas virtuves trīsdesmit piecus gadus veco virtuves grīdu un sen apnikušo un nepraktisko iekārtojumu izvēlējos tikt galā pati. Varbūt tāpēc, ka daži šaubījās – kātudomāizdarīt?? Vien savācu kaudzi daudzveidīgu derīgu padomu, ar kuriem bagātīgi apbruņojusies droši un pakāpeniski ķēros pie to realizācijas. Ko TAD es domāju? Noteikti ne par to, ka ar kaut ko netikšu galā, bet gan – kā ar to tikt galā. Noteikti ne par to, ka man tas nav pa spēkam, bet gan – kā to padarīt vieglāk paveicamu. Par to, kāpēc, pirms trīsdesmit gadiem ceļot māju, tanī bija grūti ielikt līdzenu grīdu un griestus, kāpēc virtuvei neviens stūris nav taisnā leņķī un kāpēc caurulēm tik daudz lieku līkumu, domāt nebija vērts – tāpat skaidrs – masveida produkcija, termiņi, “ne mana cūka…”.. Domāju par šāda un tāda materiāla lietošanas pamācībām, par darba procesu un rezultātiem. Pagājušo gadu pieredze, mainot interjeru abās istabās, jau bija zināma bāze praktiskām iemaņām. Priecājos par izdošanos un pārvērtībām. Par krāsām un smaržām. Protams, bez atsevišķu dienestu palīdzības neiztikt – gāze, ūdens apgāde, un no draugiem norobežoties tāpat neizdevās: ne viss ir sievietei vienai paceļams – to saprot katrs. Un patīkami, ja atceras un ielāgo. Ja pie viena atzinīgi novērtē katras pārmaiņas un ieguldīto darbu. Un nu pēc divām nedēļām, kad viss salikts pa vietām, man atkal jautā – un ko tad īsti domā sieviete, betonējot virtuvē grīdu?- esmu atradusi atbildi: par mīlestību… Pret cementa javu, kas viegli aizpilda visus līdz šim zem grīdas papes noslēptos robus. Pret linoleju, kas līdzeni piekļaujas jaunajam betona klājumam. Pret griestu plāksni, kas veiksmīgi ieguļas tai atvēlētajā vietā. Tapeti, kas paklausīgi ielokas greizajā virtuves stūrī. Grīdas līsti, kas ideāli saprotas ar tikko samanāmu sienas kūkumu. Skrūvi, kas spītīgi pārvar šķērsli. Aizkariem un lampām, virtuves stūrīti, kas acumirklī izmaina visu interjeru… Par mīlestību ne tikai pret katru no šiem paveiktajiem darbiem, jo katram zināms – tad darāmais labāk sokas, bet arī par to, kas it kā vieno šos elementus – tik atšķirīgos un tomēr tik saderīgos. Virtuves pustumsā, ķīniešu lampas vaska dzelteno ripuļu lēnīgajā un nemitīgajā kustībā, – īstajā atmosfērā, lai domātu par mīlestību – uz brīdi, līdzīgi kā Andersens, saskatu priekšmetiem sejas, mīmiku, kustības un plastiku un – viss nostājas savās vietās. Tik pašsaprotamās un dzīvē ierastās. Varbūt bērnišķīgi ir stāstīt sev pasakas – tapete mīl greizu virtuves stūri… Bet tieši tapete ir tā, kas nosedz stūra greizumu. Rada iespaidu par sakārtotību un saderību. Plāksne, līste – arī tās piesedz pa kūkumam. Kā vienmēr sieviete ir tā, kas citu acīm nogludina sava vīrieša asumus, piesedz trūkumus, piedod – aizlāpa ar savu mīlestību. Laikam jau tāpēc, ka sievietes plaukstā un balsī ir ielikts vairāk maiguma. Un laikam jau arī vairāk diplomātijas, elastīguma un piekļāvīguma… Man gribas, lai mana pasaka beidzas labi, tāpēc tās scenārijā nebūs Asa Elkoņa vai Ziņkārīga Pirksta, kas iespiež robu Tapetes noslēpumos. Jo arī dzīvē ne vienmēr sieviete spēj visu. Attiecības ir divu nezināmo blakuspastāvēšana, kurās viens nevar būt atbildīgs par otru. Un tomēr tās ir divu vienādojums. Es zinu, ka manā pasakā Tapetei aiz muguras ir Stūris, kurš droši ļauj tai piekļauties. Kaut tāds būtu katrā mājā.
