„Jūs tikai noteikti uzrakstiet, cik man Ziemeros ir brīnišķīgas rokdarbnieces,” šķiroties sacīja alūksniete Skaidrīte Svara – Ziemeru rokdarbu pulciņa „Zelta pavediens” vadītāja un Alūksnes rajona sieviešu apvienības „Katrīna” valdes locekle.
“Jūs tikai noteikti uzrakstiet, cik man Ziemeros ir brīnišķīgas rokdarbnieces,” šķiroties sacīja alūksniete Skaidrīte Svara – Ziemeru rokdarbu pulciņa “Zelta pavediens” vadītāja un Alūksnes rajona sieviešu apvienības “Katrīna” valdes locekle. Viņa ir eleganta sieviete, kurā dzirkstī dzīvesprieks un kura spēj aizraut citas sievietes uzņemties un īstenot līdz šim nedarītas lietas.
Skaidrītes dzīve ar Alūksni ir saistīta 20 gadus, un, kā viņa saka – “tā ir tikpat kā dzimtā pilsēta”. Daudzus gadus ar ģimeni dzīvojusi vīra dzimtajā Liepājas pusē, tad Limbažos un pēc tam atgriezās Alūksnē, lai gan Skaidrīte pati ir Madonas meitene. Savulaik ir daudz strādājusi savā saimniecībā Liepājā, gādājot par lopiem un kartupeļu stādījumiem. Apzinoties to, ka cilvēkam nevajag celt to, ko nespēj nest, ar laiku atteikusies no šīs nodarbes. “Dzīvē ir bijuši grūti brīži – slimība, tad viens dēls aizgāja aizsaulē… Pēc tam dēli Māris un Agris mums ar vīru uzstādīja ultimātu, ka jānāk atpakaļ uz Alūksni, lai arī vīram tur bija labs darbs. Mēs pārcēlāmies labprāt, jo ir patīkami blakus izjust palīdzīgu plecu. Tā mēs sešus gadus atkal esam Alūksnē,” stāsta S.Svara.
– Kādas alūksniešu īpašības jums piemīt?
– Alūksne ir ļoti skaista pilsēta, kas piemērota kūrortam – zaļā zona, ezers. Lai gan arī citas pilsētas, kur esmu dzīvojusi, ir skaistas jeb “visur manim labi bija, kad es pati laba biju”. Ja cilvēkam ir tendence citus vērtēt, viņš vienmēr teiks, ka nekur nav tik slikti kā pie mums. Man dzīvē ir bijusi laime noplūkt zelta ābolu, jo es satieku galvenokārt labus cilvēkus. Starp tiem ir kāds nelabvēlis, bet vai man viņš jāredz? Kad mēs lasām ābolus, mēs taču ņemam veselos, nevis tārpainos.
– Ko pati gūstat no iesaistīšanās “Zelta pavedienā”?
– Varu visu – gan zemi art, gan augstpapēžu kurpēs pa paklāju staigāt. Esmu noplūkusi to zelta ābolu, kas sievietei dod vitalitāti visur iesaistīties – ja grib. Ziemeru pagasta Māriņkalnā būvējam ģimenes māju, tādēļ jau vairākas vasaras tur “apgrozos”. Daudzas sievietes, ko satiku, teica, ka viņas jūtoties nevajadzīgas… Radās doma par rokdarbu pulciņu, jo zināju, ka spētu to uzņemties. Pagasta pensionāru vadītāja bija pirmā, kas iecerei atbalstīja, tad atsaucās citi, ļoti atbalsta Ziemeru pašvaldība. Gribējās šādu pulciņu, lai sievietēm būtu vieta, kur tikties, parunāties, uzzināt ko jaunu, būt kopā. Daži apšaubīja, vai izdosies, jo cilvēki esot kūtri – kā tas ir arī citviet. Sākumā nāca tikai dažas sievas, bet nu jau esam pie 30, jo Valda Cekula sakužināja Ziemeru sievas, sarīkojām pirmo izstādi. Tā mēs piektdienās adām, tamborējam, izšujam un nu veidojam arī pērlīšu rotaslietas, kas ir sarežģīti. Ir liels prieks, ka nāk arī skolnieces un mācās to pacietību, kas ir nepieciešama, adot zeķi, strādājot ar pērlītēm.
Veidot pērlīšu rotas ir grūts darbs, arī izmaksas nav mazas. Tās cilvēki labprāt aplūko, bet pērk reti, jo – ir pieraduši, ejot uz operu, rotāties ar zelta ķēdīti, jo šķiet, ka tā ir lielākā rota. Bet tā ir ikdienas rota, jo kaklarota ir pavisam kas cits. Rotāšanās kultūra vēl ir jāmācās. Pašlaik apmeklēju pērlīšu rotu kursus amatnieku darbnīcā Madonā un pēc tam dalos gūtajās zināšanās ar savām rokdarbniecēm.
Man vislielāko gandarījumu sagādā prieks cilvēku acīs, kad esmu uzdāvinājusi kādu savu darinājumu, jo – dodot gūtais neatņemams. Un tuvinieku prasme novērtēt manu darbu. Vislabāk man patīk darināt pērlīšu rotas, jo tas ir vissmalkākais darbs – reizēm pat naktīs ceļos un zīmēju motīvu, jo ir radusies ideja jaunai rotai. Alūksnes grāmatnīcā strādā ļoti jaukas darbinieces, kuras speciāli meklē un atved man rokdarbu grāmatas. Izeju no veikala, un atkal man dienai ir iedoti spārni.
– Kāda, jūsuprāt, ir rokdarbu nozīme sievietes dzīvē agrāk un tagad?
– Sieviete vienmēr ir gribējusi greznoties. Zeķu un cimdu adīšana izseni bijusi nepieciešamība, bet sievietei nepietika ar vienkāršu zeķi – viņa krāsoja dziju, adīja rakstus, jo gribēja atšķirties. Latvietis ir ārkārtīgi gudrs cilvēks – viņš viskautko māk un ātri apgūst. Daļa mūsdienu sieviešu, kurām pašām nav laika rokdarbiem, atrod cilvēku, kas viņām izveidos unikālo tērpu. Arī es esmu veidojusi šādus tērpus. Un daudzām ir vēlme pašām iemācīties, kaut vai bērnam cepurīti vai zeķītes noadīt, jo māmiņas adītas zeķītes ir daudz siltākas, tajās kopā ar dzijas pavedienu ir ieadīta bezgalīga mīlestība un dvēseles siltums.
– Kas jums iemācīja rokdarbu gudrības?
– Man Praulienas skolā Madonas pusē bija brīnišķīga skolotāja – skolas direktore, kas bija mācījusies arī Kaucmindes rokdarbnieču skolā. Viņa mums iemācīja dvēselisko, kas palicis visam mūžam. Brīnišķīga bija arī literatūras skolotāja Undīne Jātniece jeb Ilze Indrāne. Šo to arī pati dzīves gaitā esmu iemācījusies, ļoti daudz lasu grāmatas. Strādājot rokdarbus, visu laiku pirkstos ir adatas, dzija – es nelietoju nekādas nervu un miega zāles, jo rokdarbi nomierina, rada labsajūtu.
– Kā, jūsuprāt, jūtas mūsdienu sieviete pagastā, pilsētā?
– Dzīve ir tik viegla, cik mēs pašas vieglu to veidojam. Ja sievietei jāiestāda kartupelis, jāiesēj burkānu vaga, jāaudzē kāposti, ko apēd kukaiņi, un pēc tam jāraud, cik tas viss ir grūti, tad – vai to vajag?
Uzskatu, ka pirmspensijas sievietei ir grūti gan pagastā, gan pilsētā. Kad biju Madonā, uzzināju, ka tur ir saņemta informācija par iespēju pirmspensijas vecuma sievietēm iesaistīties rokdarbu konkursā un pēc tam veiksmīgi strādāt arī turpmāk. Diemžēl Alūksnes rajonā mums šādas informācijas nav – iešu un meklēšu, jo arī mums ir daudz šā vecuma sieviešu.
– Jūsu dzīvē arī gaidāmas pārmaiņas – pārcelšanās no pilsētas uz dzīvi pagastā…
– Jā, jo man ir nepieciešami lauki, sava puķu dobe, tādēļ Māriņkalnā top ģimenes māja, kurā dzīvosim trīs paaudzes – kā seno latviešu ģimenē. Man nav omulīgi strādāt, ja apkārt ir citi cilvēki. Līdz jūlija sākumam pārcelsimies.
– Kādas ir jums raksturīgākās īpašības?
– Atsevišķās reizēs mīlu sabiedrību, tomēr ļoti svarīga man ir vientulība. Kad ir enerģija, eju sabiedrībā ar plašu krūti: varu būt kompānijas sirds un dvēsele, bet bieži alkstu vientulības. Dzīve to sadala savās proporcijās. Nedaru otram to, kas pašai nepatīk, un bieži cenšos apkārtējiem palīdzēt kaut tikai ar labu vārdu. Nemīlu otram dot savas grāmatas lasīt, jo pieredze bijusi dažāda. Ar mani ir vēl viens trakums – reti ņemu grāmatas bibliotēkā, bet, ja gadās kāda ļoti vērtīga, noteikti meklēju veikalos, līdz nopērku to pati. Mīļākās grāmatas lasu desmit un vairāk reižu. Seriālus gan neskatos, jo žēl sava laika.
– Kā izdodas vienmēr būt dzīvespriecīgai, optimistiskai un sievišķīgai?
– Sieviete, izejot sabiedrībā, rotājas. Ar ko rotājas vīrietis, kad iziet sabiedrībā? – ar sievieti. Tādēļ man ir jābūt rotai savam vīram. Dzīvesprieku un optimismu pa pilienam smeļos no sev tuvajiem cilvēkiem – vīra, dēliem, vedeklām, mazbērniem. Ir neizsakāmi patīkami izjust, ka par tevi rūpējas un gādā.
Reizēm sevi palutinu – nopērku labu saldējumu, man ļoti garšo melnā šokolāde, patīk relaksēties aromātiskā vannā, nopirkt jaukas smaržas. Ja vēl nav labi – izstaigāju veikalus un nopērku jaunas dzijas vai grāmatas. Man mājās ir sava bibliotēka – vairāk nekā tūkstotis grāmatu, jo patīk vēsturiska literatūra, likteņstāsti, nedaudz detektīvi, man ir dažas lubenes, kuras lasu, kad negribas neko nopietnu. Daudz lasu krievu valodā, nedaudz – vācu valodā.
Vēlos, lai es varētu pēc iespējas vairāk pacelt sievieti saulītē, bet galvenais, lai mums “Katrīnā” būtu tam visa iespējamā informācija. Šovasar Alsviķos vadīšu arī nodarbību Vispasaules latviešu nometnē “3×3”. Tikšos ar cilvēkiem, došu viņiem savas zināšanas un mācīšos ko jaunu arī pati. Varbūt es viņiem varēšu dot mieru un sapratni, ka Latvijā viss nav melnās krāsās. Mūs nevajag vilkt ārā no bedres – mēs paši jau esam izrāpušies, tikai vēl neaptveram to. Bet nevajag palikt četrrāpus – piecelsimies uz savas zemītes kaut vai tikai uz ceļgaliem un redzēsim, ka apkārt zied puķes un ir zilas debesis. Ko vēl vajag – sāc darboties!
