Ja plānojat kāzas un prašņājat tuvinieku agrāko gadu pieredzi, vismaz vienā jautājumā varēsiet justies gudrāki – tiklīdz šie stāstīs par ārsta vizītēm un medicīniskām izziņām, atbildiet, ka tādas vairs nav nepieciešamas.
Ja plānojat kāzas un prašņājat tuvinieku agrāko gadu pieredzi, vismaz vienā jautājumā varēsiet justies gudrāki – tiklīdz šie stāstīs par ārsta vizītēm un medicīniskām izziņām, atbildiet, ka tādas vairs nav nepieciešamas.
To paredz Civilstāvokļa aktu likums.
Atbild paši par sevi
“Medicīniskā izziņa diemžēl netiek prasīta, jau 2005.gadā stājās spēkā Civilstāvokļa aktu likums. Pārbaudīt jaunajai ģimenei veselības stāvokli noteikti nebūtu par sliktu,” joprojām skeptisko attieksmi neslēpj Tieslietu ministrijas Dzimtsarakstu departamenta Dzimtsarakstu nodaļas vadītāja Janīna Vēbere. Viņa nenoliedz, ka nereti izziņas bija formālas, ģimenes ārsts ierakstīja “praktiski vesels”, pat neiedziļinoties un nesūtot pie speciālistiem. Taču citi pret pienākumu izturējās godprātīgāk. “Ģimenes ārsts zina savus pacientus, varbūt ne vienmēr nosūtījumi ir nepieciešami, bet ne visi ir godīgi un atklāti pret partneri, piemēram, par grūtniecību būtu skaidrība – ir vispār vai nav.” Ar ārstu varētu pārrunāt partnera veselības problēmu iespējamo ietekmi uz pēcnācējiem.
Ja iepriekš veselības stāvoklis un atzinums par to “palika uz ārsta sirdsapziņas”, tagad tas ir katra paša ziņā, uzsver J.Vēbere. “Medaļai ir divas puses. Mūsu uzdevums nav blēžus ķert.” To pašu viņa attiecina uz izmaiņām likumdošanā, kas paredz – piesakoties laulības reģistrācijai, vairs nav nepieciešama dzimšanas apliecība, pietiek ar pasi. Jaunā parauga pasēs vairs nav atzīmes par iepriekšējām laulībām, par šķiršanos. Ne visām dzimtsarakstu nodaļām ir pieeja Iedzīvotāju reģistra datu bāzei, kas ļauj informāciju pārbaudīt operatīvi. “Likums paredz, ka ir iespējams pārbaudīt datus, taču viss paliek uz cilvēka atbildības,” atgādina J.Vēbere.
Psihiatre Daina Poriņa, atceroties iepriekšējo pieredzi, stāsta, ka atsevišķos gadījumos jautājusi, vai ir zināms izvēlētā dzīvesbiedra veselības stāvoklis. Tā ārste rīkojusies, ja cilvēkam jau bijusi apstiprināta diagnoze, kas var ietekmēt gan kopdzīvi, gan pēcnācējus. “Šāds variants – kad netiek prasītas izziņas – vairāk saskan ar cilvēktiesībām. Man nav tiesību izpaust trešajai personai faktus par cilvēka veselību,” teic D.Poriņa. Laulība ir divu cilvēku vienošanās, kas paredz zināmu risku un uzticēšanos godaprātam.
“Precēšanos vispār atceros kā pa miglu, šķiet, kaut kādu izziņu vajadzēja,” atceras Anita, kura laulību noslēdza 2003.gadā. Ģimenes ārste tikai prasījusi, vai līgavainis zina par grūtniecību. “Kā gan varēja nezināt, ja līdz kāzām es jau biju ar apaļu vēderu!”
Mīlestība ir interesantāka par izziņām
“Ļoti labi, ka nevajag vairs izziņas,” vērtē psihoterapeits Agris Palkavnieks. Šāda atziņa sarunas gaitā viņam pasprūk vēl pāris reižu.
“Cilvēks intuitīvi izvēlas, ar ko viņš vēlas būt kopā. Parasti jau tā ir mīlestība, kādēļ laulājas un grib novecot kopā, tā romantiski. Visu paredzēt un ielīst iekšā otram cilvēkam nav iespējams un nemaz nav vajadzīgs,” uzskata psihoterapeits. Smejoties viņš atceras Valda Artava parodiju “Mīlas konservi bez ādas” par kādu dzejoli, kur bijusi runa par kopā sakušanu un samaisīšanos. “Neuzskatu, ka vienam par otru viss ir jāzina, katram ir sava privātā dzīve un var būt savi noslēpumi.”
Psihoterapeits izziņu nepieciešamību salīdzina gan ar viduslaikiem – atzinums par jaunavas nevainību un tikumību, pilsoņa piederēšana veselo vai slimo kategorijai -, gan ar modernā cilvēka vēlmi kontrolēt visu un nodrošināties nākotnei. Abos gadījumos tas ir lieki. “Personības traucējumi var attīstīties gadu gaitā, viena vizīte pie psihiatra neko nedos tik un tā. Cilvēks var labi sadzīvot ar savu slimību, galu galā varbūt tieši savas īpatnības dēļ viņš kādam ir vislabākais, vismīļākais. Un, ja nu pēc gadiem izrādās, ka bērnam iedzimusi šizofrēnija, psihiatrs būs vainīgs?” retoriski variantus zīmē A.Palkavnieks.
Noderīgāk kopdzīvei varētu būt prasme uzticēties un pieņemt otru cilvēku, klausot savai sirdsbalsij, būt atbildīgam par savu lēmumu. Cik un kad stāstīt par savām kaitēm, vājībām, iegribām vai citām niansēm, esot katra cilvēka brīva izvēle. Ja cilvēki tomēr ir nolēmuši precēties, pirms kāzām ir daudz kas cits ko darīt, nevis pavadīt laiku rindās pie ārstiem.
