Pilna Baltijas jūra ar Kolorādo vabolēm un kartupeļu laksti arī. Tā ka nav nekādas atšķirības, kur vaboles lasīt – te vai tur. Un nosauļoties daiļās lasītajas var kā šaiviet, tā citviet. Eksperti saka.
Pilna Baltijas jūra ar Kolorādo vabolēm un kartupeļu laksti arī. Tā ka nav nekādas atšķirības, kur vaboles lasīt – te vai tur. Un nosauļoties daiļās lasītajas var kā šaiviet, tā citviet. Eksperti saka, ka tāda lapgrauža invāzija Latvijā nav novērota kopš pagājušā gadsimta sešdesmito gadu beigām.
Bet man gribētos runāt nevis par gaidāmo kartupeļu ražu vai atpūtnieku traucētajām ērtībām migrējošo vaboļu dēļ. Es gribu runāt par ierobežotību laikā. Draugi, mīļie, jūs esat ievērojuši? Dzīve paiet! Tā aiziet jums gar degunu! Vai esat dzīvojuši neprātīgi, traki, nu, tā, kā gribējāt – uz vella paraušanu? Nē? Kāpēc?
Un te nu es sacītu tā – mācīsimies no daiļās dāmas, no Kolorādo vaboles! Tuksnešus, okeānus, jūras tā ir gatava pārvarēt, lai redzētu pasauli, lai baudītu ziedošos dārzus visos četros debess virzienos, lai mīlētu un ciestu… Un mēs ko? Vai protam to novērtēt? Nē! Mums skauž! Vabole mums dāvina seksapīlu, savu oranžo saules krāsu, bet mēs pretī – brutālu, mehānisku spēku. Savācam un nospiežam, spiežam, griežam, dedzinām… Vai iznīcinām ar indēm. Un viss tikai materiālu apsvērumu dēļ, viss tikai pilnā vēdera vārdā! Mīļie mani, bet kā tad ar skaistumu, ar integrāciju, ar citādības akceptu? Mīļie, vēl nevar zināt, kas ir nekaitīgāk – citplanētiešu vai Kolorādo vaboļu invāzija mūsu dzimtajā zemītē. Un tomēr es aicinu vairāk domāt… Pat ne par dvēseļu glābšanu. Par savas neizdevušās, garlaicīgās, iespējams, pat veltīgās dzīves revolucionāru pārveidi. Es aicinu pāriet uz oranžo modi un vienpartijas sistēmu. Ja visi stāsimies tikai vienā partijā, citām nebūs jēgas pastāvēt!
