Bieži vien saka, lai novērtētu, cik labi ir mājās, uz kādu laiku vajag aizbraukt no tām, lai pavērotu, kā cilvēki dzīvo citur, cik kārtīgi viņi ir, kā atpūšas, par ko domā un strīdas, par ko priecājas.
Bieži vien saka, lai novērtētu, cik labi ir mājās, uz kādu laiku vajag aizbraukt no tām, lai pavērotu, kā cilvēki dzīvo citur, cik kārtīgi viņi ir, kā atpūšas, par ko domā un strīdas, par ko priecājas. Pirms pāris nedēļām arī man bija tāda iespēja, jo vairākas dienas pavadīju Anglijā.
Biju sajūsmināta par perfekti sakoptajām angļu mājām un romantiskajiem pagalmiņiem, kas vairāk vai mazāk līdzinājās cits citam, tomēr katrā varēja rast kaut ko vienreizēju. Izbaudīju īstu angļu mieru un pieklājību, ko nespēja ietekmēt pat ekstremālas situācijas. Nemitīgi salīdzināju – pie viņiem viss ir tā, bet kā pie mums? Secināju, ka mums vēl ļoti daudz kas ir jāmācās no angļiem, jo neprotam izrādīt cieņu gados veciem cilvēkiem, neprotam atstāt kārtību aiz sevis, neprotam būt pacietīgi, baidāmies lepoties ar to, kas mums ir, bet labāk klusi atkāpjamies maliņā. Ir jāiemācās būt pašlepniem, droši sakot: mēs esam labākie, mums ir viss labākais! Lai patiesi iepazītu angli, iesaku noskatīties filmu par misteru Bīnu. Protams, kā jau filmā tur viss ir mazliet pārspīlēts, bet Bīnam kā īstam anglim ir būtiski, lai visi pamanītu to, kas viņam ir, lai viņa sagatavotā svietsmaize būtu labāka par to, kas ir kaimiņam, un tamlīdzīgi.
Atšķirībā no citiem cilvēkiem, ar kuriem biju kopā šajā ceļojumā, labprāt apmestos uz dzīvi nelielā Anglijas pilsētiņā, kur pavadītu ziemas mēnešus, bet sienāžu čirkstināšanā klausīties atbrauktu vasarā uz Latviju. Apzinos, ka starp angļiem es nekad nekļūtu savējā – lai par tādu kļūtu, Anglijā ir jāpiedzimst.
Protams, arī es, ienākot pa sava mājokļa durvīm, izdvesu, ka nekur nav tik labi kā mājās, tomēr vēl aizvien domās kavējos Anglijā. Saprotu, ka šeit mani saista vienīgi mīļi un tuvi cilvēki, kuru nav daudz. Ja es varētu viņus paņemt sev līdzi, noteikti dotos pasaulē. Ne jau laimi meklēt, bet kaut nedaudz citādāku dzīvi. Domāju, ka no manis neiznāktu Sprīdītis, kurš liek kustināt gulbītim kājiņas, lai tas atvestu atpakaļ uz mājām. Laikam manī rit pārāk daudz cittautiešu asiņu, bet asiņu balss aicinājums ir spēcīgs.
