Jauna darba sākums vienmēr ir satraucošs. Jauni darba apstākļi un prasības, jauni kolēģi, katrs ar savu raksturu, ieradumiem un ambīcijām, rada nepieciešamību pielāgoties, kas ne vienmēr rit gludi.
Jauna darba sākums vienmēr ir satraucošs. Jauni darba apstākļi un prasības, jauni kolēģi, katrs ar savu raksturu, ieradumiem un ambīcijām, rada nepieciešamību pielāgoties, kas ne vienmēr rit gludi.
Tēlaini izsakoties, katrs kolektīvs ir dzīvs organisms, ko veido atsevišķi “orgāni” un “locekļi” – direktors, mārketinga speciālists, meistars un tā tālāk. Ir tikai divi veidi, kā mēs varam kļūt par šī dzīvā veidojuma sastāvdaļu: ja kāda darba vieta atbrīvojas, ja tiek izveidota jauna štata vieta. Pielāgošanās noritēs vieglāk otrajā gadījumā, jo kolektīvs izjūt nepieciešamību pēc jaunā kolēģa specifiskā devuma un tāpēc izturēsies labvēlīgāk. Ja darba vieta atbrīvojusies strīdu un intrigu rezultātā, jaunajam darbiniekam jārēķinās ar kolektīva aizdomīgumu un neuzticēšanos. Tāpat šajā gadījumā varētu būt mēģinājumi ievīt intrigās arī jauno kolēģi.
To, cik veiksmīgi iejutīsimies jaunajā darba kolektīvā, lielā mērā nosaka pirmie mirkļi tajā: pirmās kafijas pauzes, pirmo sarunu tēmas un gaisotne. Necentīsimies visus pārsteigt ar savu asprātību un bravūru, nelielīsimies ar iepriekšējos darbos paveikto, nekritizēsim bijušo priekšnieku un kolēģus. Tā vietā mēģināsim būt vērīgi pret jaunajiem kolēģiem un neskoposimies ar objektīvām uzslavām. Tomēr nekļūsim lišķi! Slavēsim kolēģes frizūru, ja tā tiešām ir uzslavas vērta, nevis tāpēc, lai viņai iepatiktos.
Jaunajā kolektīvā neizbēgami būs kāds cilvēks, kurš mums liksies mazāk patīkams nekā pārējie. Nereti tas notiek tāpēc, ka mēs šajā cilvēkā saskatām iezīmes, kuras neieredzam sevī, vai arī mēs viņu neapzināti par kaut ko apskaužam. Tomēr visbiežāk mums kāds nepatīk, jo mēs viņu nepazīstam. Tāpēc nesteigsimies ar secinājumiem. Ja kāds kolēģis jaunajā kolektīvā mums šķiet nesimpātisks, pavērosim viņu un mēģināsim izprast. Nereti aiz raupjas ārienes slēpjas iejūtīga sirds.
Parasti iejušanās jaunajā kolektīvā ilgst divus līdz sešus mēnešus. Ja spriedze saglabājas ilgāk, tad ir vērts izanalizēt, kas tieši to rada: darba apstākļi, izvirzītās prasības, atalgojums, vadības attieksme, kolēģu attieksme. Lai arī kādi būtu secinājumi, nepieņemsim pārsteidzīgus lēmumus, bet mēģināsim izrunāties ar cilvēkiem, ar kuriem kopā ir iespējams situāciju izmainīt.
Darbavietas maiņa ir ne tikai iespēja darīt kaut ko personīgajām interesēm atbilstošāku vai labāk apmaksātu. Faktiski tā ir iespēja “piedzimt no jauna”, ļaujot izpausties tām personības iezīmēm, kuras līdz šim kaut kādu iemeslu dēļ bija apslēptas. Izmantosim šo iespēju. Lai izdodas!
