“Seksualitāte nav slimība, tā nav jāārstē,” pamato psiholoģijas maģistre Jolanta Cihanoviča un nedaudz retoriski jautā – kuru gan aizskar, ka viņa ir ģērbusies kā sieviete?
“Seksualitāte nav slimība, tā nav jāārstē,” pamato psiholoģijas maģistre Jolanta Cihanoviča un nedaudz retoriski jautā – kuru gan aizskar, ka viņa ir ģērbusies kā sieviete? Cita lieta, ka sabiedrībā palaikam izskan ar seksuālo orientāciju saistītas emocionālas diskusijas – kas īsti ir norma.
Ja vārdu “norma” lieto izplatītākās parādības nozīmē, visās valstīs norma ir heteroseksuāla orientācija. Homoseksuāla orientācija ir pietiekami reti sastopama, lai tā nepretendētu uz “normu” šādā izpratnē. Taču, izvērtējot gadījumus “pašus par sevi”, mediķi atzinuši, ka homoseksuālisms nav slimība, Pasaules Veselības organizācijas diagnožu sarakstā tā nav. Tātad – tas ir normāli. Cita lieta, kā cilvēks ar to sadzīvo un kāda palīdzība, atbalsts viņam ir nepieciešams. “Runa ir par seksuālu, psiholoģisku, fizisku un emocionālu tieksmi. Tas ir iemīlēšanās mehānisms, spēja iemīlēties un gribēt kādu noteiktu dzimumu,” skaidro J.Cihanoviča. Heteroseksuāļiem šis mehānisms nostrādā uz pretējo dzimumu, homoseksuāļiem – uz savējo. “Speciālisti ilgi nevarēja vienoties, kas īsti ir ar biseksuāļiem, kamēr saprata, ka arī šajā gadījumā viss ir okey,” J. Cihanoviča citē psiholoģi Evelīnu Hukeri un salīdzina homoseksualitāti ar kreilību. Kādu laiku kreiļus sauca par nenormāliem, centās pārveidot, pārmācīt utt., kamēr saprata – ar viņiem viss ir kārtībā. Tomēr homoseksualitātes gadījumiem nav tik viendabīgas un skaidras versijas par rašanās mehānismiem, kā tas ir kreiļiem. Nereti homoseksualitāti sauc par perversiju un to liek vienā plauktā ar pedofiliju, asinsgrēku, zoofiliju vai nekrofiliju. Tabu šādām attiecībām kultūrvēsturiski ir saistīts ar katrai sugai raksturīgo pašsaglabāšanās instinktu un nepieciešamību sevi “atražot” – bērni dzimst tikai vīrieša un sievietes savienībā. J.Cihanoviča precizē, ka vārda “perversija” vietā mūsdienās mēdz lietot “parafīlija”: “para” no grieķu valodas “atšķirīga”, “filia” – mīlestība. Pedofilija vai zoofilija, fetišisms nav seksuāla orientācija, psiholoģe uzsver. “Normālās seksuālās attiecībās pastāv dialogs starp viena vai pretēja dzimuma partneriem, tās ir brīvprātīgas un līdzvērtīgas. Pedofils vai zoofils, izvarotājs, nekrofils vēlas seksu ar partneri, ko var pakļaut, kurš nespēj pretoties. Faktiski tas ir varas un ciešanu jautājums, kur upura tiesības aizstāv likums. Šādas attiecības izvēlas nenobrieduši cilvēki, kuriem ir problēmas veidot normālas attiecības. Normālās attiecībās neviens nav upuris,” pamato J.Cihanoviča. Ir parafīlijas, par kurām paredzēta kriminālatbildība, piemēram, pedofilija.
Lai arī speciālisti formāli visu izskaidro, pretestība un opozīcija saglabājas, nereti iracionālā līmenī, taču izskan arī iebildes, atsaucoties uz kultūrvēsturiskajām tradīcijām. Sociopsiholoģijas asociācijas mājas lapā “www.philia.lv” publicēti izvilkumi no Natālijas Markovas raksta “Jaunatnes vērtību skala mūslaiku Krievijā”, kas dod savu skaidrojumu. “Rietumu seksa revolūcijas laikā masu informācijas līdzekļi translēja seksuālās uzvedības netradicionālos modeļus, apšaubāmas vērtības un morāli pretēju kristīgajai. (..)Sanfrancisko, kura izdaudzināta par Amerikas intelektuālo galvaspilsētu, pateicoties bezprecedenta propagandas kampaņai, 1980. gadu sākumā ieguva Amerikas homoseksuālisma galvaspilsētas statusu, jo sestā daļa pilsētas iedzīvotāju praktizē homoseksuālismu. Tādā veidā seksuālā patoloģija tradicionālo viena līdz trīs procentu vietā (Hezlems, “Psihiatrija”) ar valsts atbalstu sabiedrībā izplatījās piecos līdz desmit procentos iedzīvotāju. Jaunās sociālās tehnoloģijas nolaida sociālo tvaiku, mācīja neleģitīmā ceļā apmierināt dzimumtieksmes, novāca iedzīvotāju pārpalikumu un uzskaitīja ienākumus no narkotiku tirdzniecības, kura kompensēja iedzīvotājiem neauglīgo dzīves procesu imitācijas radīto depresiju un morālās traumas.
