Novadniecei, ķīmijas doktorei Aivai Plotniecei ceturtdien bija īpaša diena, jo viņa tika sveikta kā viena no stipendijas „Sievietēm Zinātnē” saņēmējām.
Novadniecei, ķīmijas doktorei Aivai Plotniecei ceturtdien bija īpaša diena, jo viņa tika sveikta kā viena no stipendijas “Sievietēm Zinātnē” saņēmējām.
Zinātniece atzīst – lai arī viņas dzīve tagad rit Rīgā, dzimtās mājas Pededzes pagasta “Dainās” joprojām ir mīļas, uz tām viņa vismaz reizi mēnesī brauc ciemos pie tēta, kā arī seko līdzi notikumiem pagastā un rajonā.
Stipendiju “Sievietēm Zinātnē” Latvijā piešķir trešo gadu “L”Oreal Latvija” ar UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas un Latvijas Zinātņu akadēmijas atbalstu. Šogad stipendijas lielums ir 4000 latu.
Ir vadošā pētniece
A.Plotniece ir vadošā pētniece Latvijas Organiskās sintēzes institūta Membrānaktīvo savienojumu un ßdiketonu laboratorijā. Stipendiju viņa saņēma darbam pie jauniem ķīmiskajiem savienojumiem, kas spētu veidot liposomas un cita veida nesējkapsulas, kuras palīdzētu organismā ievadītajiem medikamentiem pietiekami īsā laikā sasniegt nepieciešamo vietu, un perspektīvā būtu izmantojami toksisku vai slikti šķīstošu ārstniecības vielu transportam dzīvajā organismā, kā arī gēnu terapijas klīniskajiem izmēģinājumiem.
“Sākumā īsti neticēju, ka stipendija piešķirta man. Pērn to saņēma dvīņumāsa Māra un grupas biedrene, draudzene Dr.pharm. Maija Dambrova, kas dzimusi Gulbenē. Tādēļ no deviņām stipendijām, kas Latvijā piešķirtas šajos trīs gados, trijas ir mūsu kursa kontā, Ziemeļvidzemes pārstāvēm. Man tā ir pirmā tik nozīmīga stipendija. Deviņdesmito gadu sākumā kolēģe pierunāja piedalīties Ziemeļvalstu stipendiju CIMO konkursā, lai pretendētu uz stipendiju mācību braucienam uz Somiju. Tas bija mans pirmais ārzemju brauciens,” atceras A.Plotniece.
Viņa uzskata, ka stipendijas “Sievietēm Zinātnē” piešķiršana ir iespēja uzņēmumam veidot savu tēlu, vienlaikus veicinot arī zinātnisko pētījumu attīstību. Tā ir arī iespēja sievietēm zinātniecēm popularizēt savus pētījumus un iepazīstināt ar tiem plašāku sabiedrības daļu.
Dzimtās mājas – Pededzes “Dainās”
A.Plotnieces bērnība ir pagājusi Pededzes pusē. Dzimtās mājas Pededzes “Dainās” viņai ir nozīmīgas vēl joprojām, jo tā ir vieta, kur atpūsties, satikt draugus, radus un kaimiņus. “Pie tēta cenšos vismaz reizi mēnesī aizbraukt, pavadu tur savu atvaļinājumu, rušinos dārzā, pavasarī priecājamies par pirmajiem ziediem. Ar interesi sekoju arī notikumiem pagastā un rajonā. Bērnībā vasarās esmu piedzīvojusi ravēšanu gan savā dārzā, gan garajās kolhoza vagās, gājām arī ganos. Bija arī atpūtas brīži kopā ar kaimiņu bērniem,” atceras A.Plotniece.
Viņa atzīst, ka interese par ķīmiju radās skolas gados. “Skolotāja Bērziņa bija zinoša, mācēja interesanti pastāstīt. Skolas laikā abas ar māsu stradājām par laborantēm ķīmijas kabinetā, tas ļāva vairāk iepazīt praktisko pusi. Studijas uzsāku ar domu, ka būšu ķīmijas skolotāja, bet – radās iespēja pievērsties pētnieciskajam darbam un paliku Rīgā,” saka A.Plotniece.
Viņa neuzskata, ka ķīmijķis ir vairāk vīrišķīga profesija. “Studiju gados ķīmiķos puišu un meiteņu attiecība bija apmēram viens pret vienu. Tagad, īpaši vadošajos amatos, vīriešu ir vairāk. Tomēr Latvijā sieviešu ķīmiķu īpatsvars ir liels,” saka A.Plotniece.
Vēlas radīt jaunas zāles
Studējot Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātes 4.kursā, A.Plotniece sāka strādāt Latvijas Organiskās sintēzes institūtā. “Var teikt, ka esmu izgājusi visas “zinātnieka attīstības stadijas”, kas iespējamas institūtā. Zinātnisko karjeru sāku kā laborante, tad, iegūstot maģistra grādu, kļuvu asistente, aizstāvot disertāciju, tiku ievēlēta par pētnieci. Būdama doktorande, sāku vadīt studentu zinātniski pētnieciskos darbus, kopš 2005.gada rudens esmu vadošā pētniece. Pašlaik esmu zinātniskā darba vadītāja vienam doktorandam un diviem bakalaura programmas studentiem, vadu starptautisku pētījumu programmu un valsts finansētu programmu,” klāsta A.Plotniece.
Kad viņa sāka strādāt institūta Membrānaktīvu savienojumu un ßdiketonu laboratotijā, tā bija laboratorija ar savām pētnieciskajām tradīcijam jaunu zāļu vielu meklējumos. “Pakāpeniski radās jauns pētījumu virziens – gēnu transfekcijas aģentu sintēze. Mēs iegūstam savienojumus, kas palīdzēs medikamentiem, kuri nav organismam tik viegli pieejami sliktās šķīdības vai kādu citu problēmu dēļ, vieglāk, ātrāk un efektīvāk nokļūt līdz problemātiskajai vietai. Šis process vēl tikai tiek intensīvi pētīts, bet nākotnē tas ļautu cīnīties ar slimībām to rašanās sākumā. Protams, ideāli būtu, ja pētījumu rezultātā rastos kaut viens jauns medikaments. Tomēr tā zināmā mērā ir veiksme un nebūt ne katram ķīmiķim ir kāds jauns preparāts. Tādēļ es ļoti priecātos, ja, ņemot vērā manu darbu, nākotnē kādam citam izdodos sasniegt vairāk,” atzīst A.Plotniece.
Viņa vērtē, ka pēdējos gados Latvijā ir uzlabojusies situācija zinātnē un zinātnieka profesijas prestižs ir paaugstinājies. Ir iespējas iegādāties modernu aparatūru, apmeklēt kursus.
“Kā podiņš ar vāciņu”
Aivas dzīvē vienmēr blakus ir bijusi dvīņumāsa Māra, tādēļ cilvēki par viņām nereti saka “kā podiņš ar vāciņu”. “Maniem draugiem pat pēdēja laikā radies teiciens: “Un māsiņai…” Tas gadījumā, ja kāds tiek aizmirsts. Mēs jau kopš bērnības esot centušās parūpēties viena par otru, parasti visu dalījām māsīgi. Māsa man ir ļoti svarīgs cilvēks, tāpat tētis, mamma, radinieki, draugi, skolotāji, kolēģi darbā. Patiesībā man laikam ir ļoti laimējies, jo varu teikt, ka dzīvē esmu satikusi ļoti daudz labu cilvēku,” saka A.Plotniece.
Citos cilvēkos viņai patīk māka ieklausīties un saprast otru cilvēku, atsaucība, laba humora izjūta, bet nepatīk iedomība, nerēķināšanās ar citiem, muļķība un lielība.
“Pašai sevi ir grūti raksturot – domāju, mans mīnuss ir aizraušanās ar melno humoru, ko ne visi pareizi saprot. Uzskatu, ka pievēršanās zinātnei manā personībā ir kaut ko mainījusi – esmu iemācījusies racionālāk plānot savu laiku, uztveru visu mierīgāk. Jāatzīst, ka visi ķīmiķi ir loģiski cilvēki, jo zinātne, īpaši dabaszinātnes, māca domāt, izvērtēt un secināt, arī rīkoties. Daudzi diplomēti ķīmiķi veiksmīgi strādā ne tikai zinātnē, bet arī diplomātiskajā korpusā, armijā, ir saistīti ar garīdzniecību un finansēm,” norāda A.Plotniece.
Nenoliedz iespēju atgriezties
Zinātnieces lielākais vaļasprieks ir ceļošana. “Sākotnēji tas vairāk bija kā zinātniskais tūrisms – izvēloties zinātnisko konferenci, kurā piedalīties, otrs noteicošais aspekts bija vieta, kur tā notika. Pēdējos gados ceļoju arī sava prieka pēc kopā ar kolēģiem vai draugiem. Kopā ar kursabiedriem apciemojam citus. Patīk apmeklēt arī teātra vai operas izrādes, citus pasākumus,” atzīst A.Plotniece.
Jautāta, vai pieļauj iespēju nākotnē atgriezties uz dzīvi Alūksnes rajonā, A.Plotniece atzīst – nekad nesaki: nekad. “Tas nebūs ne rīt, ne parīt, bet pēc gadiem 10 līdz 20 viss ir iespējams,” saka novadniece.
