Tāda nu ir tā vietējā prakse, ka sieviešus pie teikšanas laižam reti. Ir, protams, bijuši daži spilgti izņēmumi.
Tāda nu ir tā vietējā prakse, ka sieviešus pie teikšanas laižam reti. Ir, protams, bijuši daži spilgti izņēmumi. Taču nu man gribētos sacīt īsi un skaidri kā tātukam, kuram tikai meitas vien sadzimušas: “Pietiks ar tiem skuķiem! Nu cik tad var?!” Ja tā labi padomā, tad… tie skuķi daudz ko jau ir salaiduši grīstē. Abreni gandrīz nodevām. Par reņģēm!
Ja meitieši tiek pie citu komandēšanas, izrīkošanas, izstrādināšanas, tad ir skaidrs: miera nebūs. Vēl visādi podi tiks gāzti. Tāpēc es saku tā. Iestādēs, organizācijās, valsts institūcijās un pie valsts stūres ir jālaiž nopietni cilvēki. Par piemēru Riekstiņš, Auziņš utt. Vēl labāk būtu laist pie teikšanas Ozolu. Tas tik ir vīrs. Es teiktu, ka ar Ozolu mēs nekādi neiebridīsim riekstos vai galīgās auzās. Jā, jā, lūk, tā, lai dzīvo reps!
Nu sakiet, cilvēki mīļie, vai Latvijas Universitāte nav vīra varas cienīga? Un Latvijas valsts prezidentūra? Es personīgi neatteiktos vadīt kā vienu, tā otru. Domājat, ka es nenovadītu? Un kā vēl novadītu! Vadītājam jau nekas īpašs nav jādara. Jāorganizē citu darbs, taču vislabāk ir ļaut padotajiem radoši izpausties. Autoritārs vadības stils vairs nav modē. Tagad ir demokrātija – kas grib, tas strādā, kas negrib, tas atpūšas. Un visiem labi. Visi draugi. A ko mums vairāk vajag, biedri, draugi, kungi un brāļi? Mieru mums vajag! Saskaņu! Kā sacīt jāsaka, uz to mums atkal jāielej. Vēlams kvalitatīvu dzērienu, no kura nekļūst dzeltens vaigs un kas pacilā garu līdz laimes kondīcijai.
Ar cieņu – jūsu padevīgais kalps Tenis Nieze
