Pēdējos divos mēnešos visai bieži sanāca sēdēt pie ārstu kabinetu durvīm, un tad jau parasti nākas redzēt un dzirdēt visu ko.
Pēdējos divos mēnešos visai bieži sanāca sēdēt pie ārstu kabinetu durvīm, un tad jau parasti nākas redzēt un dzirdēt visu ko. Tur bieži gadās satikt kādu paziņu, kas visai priecīgi par gaidāmo parunāšanos piesēžas blakus un stāsta. Visbiežāk jau par savas slimības simptomiem, gaitu, zālēm un ārstēšanos, iekavētajiem un nepadarītajiem darbiem. Par dzīves nogurumu un nespēku.
Saprotot, cik būtiski ir cilvēkam izrunāties, visai bieži ļaujos būt uzmanīga klausītāja. Šajā gadījumā īstā padomdevēja sēž durvīm otrā pusē. Es varu vien līdzi just un reizēm padalīties savā pieredzē. Biežāk gan stāstītāju pamudinu ar jautājumiem, ja jūtu – viņam tas no tiesas svarīgi.
Kādā no šādām reizēm pat samanīju nožēlu sirmās sievietes skatienā, kad viņai nācās atvadīties no manis, jo pienāca rinda iet ārstes kabinetā. Dakterītei viņa tik ļoti nespētu izkratīt sirdi, kaut vai tāpēc, ka viņā pusē durvīm pastāv laika ierobežojums. Mums bija dota vairāk nekā pusstunda.
Reizēm sarunai pievienojas arī citi rindā gaidītāji, un, cits citu pārtraukdami, dalās savos pārdzīvojumos. Jauki, ja šādā kompānijā pagadās kāds joku plēsējs. Tad var pasmaidīt gan par ilgi nepārejošo paaugstināto temperatūru, jo nu var ietaupīt uz apkures rēķina, gan dažādajām uz tautas medicīnu balstītajām un pārprastajām ārstēšanās metodēm. Smiekli taču ir vislabākās zāles.
Tajā pašā laikā saskāros arī ar pilnīgi pretēju reakciju.
Tobrīd man pilnīgi svešs vīrietis, apsēdies blakus, ilgi un smagi klusēja, līdz pēkšņi noteica: “Visvieglāk no dzīves aiziet ir nosalstot. Vienkārši – apsēžoties mežā zem koka..”
Ilgu brīdi klusējām abi, jo – es biju apjukusi no tā, cik mierīgi un nosvērti viņš to pateica, un nezināju, ko teikt…
Šādās reizēs nepārdomāti un pamācoši vārdi var izsaukt arī noraidošu attieksmi. Un tajā pašā laikā sapratu – man kaut kas ir jāsaka.
Es sāku par to senseno pasaku vai varbūt tomēr dzīves īstenību, kad dēls savu veco tēvu aizveda uz mežu ragaviņās. Nosalt. Jo mājās bija bads, un tēvs – vecs un nevarīgs. Lieka mute barojama.
Es nezinu, vai atradu pareizos vārdus, bet centos – par atbildību par bērniem un ģimeni, no kuras reizēm nogurst, bet – var atrast spēku tikt pāri neveiksmju joslai. Tā noteikti reiz beidzas. Es stāstīju par sevi un sev tuviem cilvēkiem – kā tie atrod spēku. Un viņš klausījās.
Pēc nedēļas mēs satikāmies atkal pie tām pašām ārsta kabineta durvīm. Nu es jautāju un stāstīja viņš. Par savu dzīvi, kura pilna līkloču un dziļu grāvju…
Bieži aizdomājos – kas ir tas, kas tik viegli ļauj uzticēties svešam cilvēkam… Kas rada šo vajadzību? Vientulība? Izmisums? Vienkārši komunikācijas trūkums? Jo reizēm jau gadās tā – lai arī neesi mājās viens, nav ar ko parunāties. Vienam nav laika, otram kaitina tava sūrošanās, trešais ir pārguris no grūtās darba dienas, bet ceturtais vienkārši atbāž: “Ej uz baznīcu sūdzēt grēkus!”
Vai tiešām tikai baznīca ir vienīgā vieta, kur novelt savu smagumu no pleciem?
Pie rentgena kabineta durvīm ierados visai laikus, un tomēr otrā. Sieviete, kas rindu bija ieņēmusi jau agrāk, ar mani sasveicinājās kā ar senu paziņu un tūlīt steidzās stāstīt savu pēdējo mēnešu nedienas. Visai saspringusi, viņa sēdēja uz krēsla malas, it kā gatava kuru katru mirkli celties kājās un doties prom.
Bet tomēr – nekur negāja. Vien, sakļāvusi pirkstus ap plaukstām, runāja un runāja. It kā neaptverams izrunājamā smagums viņu spiestu. No manis pat netika gaidīta atbilde. Pat ne skatiens vai nopūta. Vien klusējoša, bet – klātbūtne.
Reiz kādu dzirdēju sakām – “dvēseles caureja”. Man diez ko nepatīk šis medicīniskais termins, es atradu citu apzīmējumu -“dvēseles pirts diena”.
Un nu domāju – šai sievietei noteikti nav neviena, pie kā aizvest dvēseli uz pirti… Pietrūkst cilvēka, kura klātbūtnē izrunāt sausu ne tikai muti, bet arī dvēseli… Un man? Tev? Vai tev ir kāds, pie kura tu varētu aizvest savu dvēseli uz pirti? Izrunāt visu, kas sasāpējis, kas sagādājis šaubas un prieku.
Un tajā pašā laikā – vai tu drīksti to darīt? Vai esi tik saprātīgs, lai, savu dvēseli mazgājot, nenodarītu pāri otram… Noteikti ir kāds vidusceļš, kas ved uz uzticēšanos un sapratni, un sevī atgūto vieglumu.
Un vēl – vai patiešām vajag visu? Līdz pašiem slēptākajiem apcirkņiem? Līdz saknēm, kuras jau sasniedzis neizrunātais?
Mani reiz pareizi mācīja: iededz svecīti un izrunā tai visu savu sāpi. Lai smagums izgaismojas un bēdas sadeg. Lai domas kļūst siltākas un vieglākas.
Kad pirmās reizes to mēģināju, šķitu pati sev bērnišķīga un jocīga un pat smējos ar asarām – ak, kāda es muļķe… Un tomēr – ar to es atradu vieglumu.
Vēlāk blakus svecītei noliku mammas fotogrāfiju un stāstīju viņai – mammas jau vienmēr saprot… Saprot un, pat klāt neesot, izlīdz ar padomu, dod spēku. Klusējot.
