Šogad Latvijā savvaļā dzīvojošo lāču skaits pārsniedzis desmit dzīvniekus, kas ir vairāk nekā iepriekš.
Šogad Latvijā savvaļā dzīvojošo lāču skaits pārsniedzis desmit dzīvniekus, kas ir vairāk nekā iepriekš. Pavasaros salīdzinoši bieži mežos var redzēt lāču pēdas, kad dzīvnieki ir modušies no ziemas miega, bet šopavasar Alūksnes rajona teritorijā cilvēki ir redzējuši arī divus lāčus.
Ziemeļaustrumu virsmežniecības virsmežzinis Andis Krēsliņš norāda – meža dzīvnieku uzskaites dati šā gada 1.aprīlī liecina, ka Ziemeļaustrumu virsmežniecības teritorijā reģistrēti pieci lāči – trīs Alūksnes un divi – Balvu rajonā.
“Vienu šopavasar Alūksnes rajonā manīto lāci redzēja Annas mežniecības mežsargs Oļegs Markss, stādot savu mežu. Bet otru lāci Bejas mežniecības teritorijā redzēja Lietuvas mednieki, kas bija atbraukuši uz Alūksnes rajonu. Viņi lāci pamanīja neierastā vietā – kārklu krūmā. Ieraugot cilvēkus, lācis izbijās un nokrita. No lāču manīšanas vietām var secināt, ka tas nebija viens un tas pats dzīvnieks, bet divi lāči,” stāsta A.Krēsliņš.
Viņš norāda, ka agrāk lāči bija ierastāka suga nekā tagad, jo to bija daudz vairāk. “19.gadsimtā lāčus Latvijā praktiski iznīcināja, kas acīmredzot ir saistīts ar civilizācijas un zemkopības attīstību. Bet lāčiem patīk lieli mežu masīvi, kur viņi var netraucēti dzīvot. Pieļaujams, ka pie mums lāčiem nav tā piemērotākā daba, tādēļ te šo dzīvnieku ir mazāk. Lai gan Igaunijā lāču ir vairāk nekā Latvijā,” saka A.Krēsliņš.
Viņš secina, ka Ziemeļvidzemes reģionu lāči pārstaigā diezgan regulāri – biežāk, nekā mitinās te pastāvīgai dzīvošanai. Tomēr ir lāči, kas ziemo Alūksnes rajonā.
“Par to esmu pārliecinājies arī pats, kad pirms diviem gadiem ziemā, medību laikā, nejauši uzmodinājām lāci no migas. Protams, dzīvnieks bija samiegojies un atradās diezgan tuvu vairākiem medniekiem, kurus no lāča šķīra vien 10 metri,” saka A.Krēsliņš.
Viņš atminas – kad Alūksnes rajonā vēl bija Zeltiņu un Strautiņu karabāzes, kuru teritorija bija nožogota ar elektrisko strāvu, bija oficiālas ziņas, ka bojā gāja vismaz trīs lāči, bet cilvēki runāja, ka vēl vairāk.
“Kopš tā laika cilvēki mūsu pusē katru gadu ir manījuši lāču pēdas, bet pašus lāčus – arvien retāk. Salīdzinoši bieži lāču pēdas var redzēt pavasaros, kad dzīvnieki ir modušies no ziemas miega. Par lāču klātbūtni Alūksnes rajonā liecina arī tas, ka pirms gada Liepnas pagastā malumednieki nošāva lāci. Diemžēl vainīgie vēl joprojām nav atrasti,” klāsta A.Krēsliņš.
Virsmežzinis norāda, ka Alūksnes rajona iedzīvotājiem nevajadzētu baidīties no ķepaiņa, jo lāči ir dzīvnieki, kas parasti bēg pirmie, ieraugot cilvēku.
“Protams, nevienu meža dzīvnieku nevajag kaitināt, bet nedomāju, ka lāči varētu kaitēt ogotājiem vai sēņotājiem. Biteniekiem – gan, izpostot bišu saimes, jo šādi gadījumi Alūksnes rajonā jau ir bijuši,” saka A.Krēsliņš.
***
Fakti
Valsts meža dienesta Medību daļas informācija liecina, ka Latvijas mežos šopavasar uzskaitīts vairāk lāču – 10 – nekā iepriekš. Pagaidām neesot saņemtas ziņas no visiem rajoniem, tādēļ šis skaitlis varot palielināties.
Vēl pirms pāris gadiem Latvijā mitinājās seši lāči, un šis ir pirmais gads, kad mūsu valstī savvaļā dzīvojošo lāču skaits pārsniedz desmit dzīvniekus. Ziņas par precīzu Latvijas lāču skaitu iegūt esot grūti, jo dažkārt viens un tas pats lācis tiek uzskaitīts vairākos rajonos.
Lielākoties Latvijas mežos novērotie lāči ir pusaudži – 1,5 līdz
2,5 gadus veci, kas liecina par to, ka tie dzimuši Igaunijā.
