Cik viegli ir skatīties filmas, par kurām TV programmā rakstīts – pasaka.
Cik viegli ir skatīties filmas, par kurām TV programmā rakstīts – pasaka.
Pat vēl nesākusi skatīties, jau zinu – tā būs filma ar labām beigām, kuras izskaņā – gaiša pārliecība par taisnības un mīlestības uzvaru. Romantiska filma, bagāta ar brīnumiem un neticamām pārvērtībām.
Jau no pirmā mirkļa, ieraugot lomu tēlotājus, kļūst skaidrs – kurš labais, kurš – sliktais. Labie visbiežāk iet, baltas gaismas apmirdzēti, gaišās drānās tērpti, laipnu un piemīlīgu seju, savukārt sliktajiem režisors piešķīris skarbus vaibstus un iekrāsojis tumšos toņos. Labajam palīdz visa dzīvā un nedzīvā daba, labie gari un teiksmainas būtnes. Sliktos pavada ēnas, migla, tumsa un pērkona negaiss.
Skatoties pasaku, visai ātri kļūst skaidrs – kurš kuru atbalstīs, kurš ar kuru sadarbosies. Kurš būs gatavs ziedot dzīvību, bet kurš – nodot. Par kura rīcību tiks piespriests sods, bet kura – attiecīgi atalgota.
Un tomēr – lai arī jau sākumā nojaušamas pasakas beigas, vēl arvien intriģē risinājums – kā tas notiks? Kādu ceļu scenārija autors šoreiz būs ierādījis labā uzvarai pār ļauno?
Bet tā jau filmās pārsvarā vienmēr – attiecīgajam tēlam piemeklētā aktiera ārējie dotumi paspilgtina viņa raksturu. Jau no pirmajiem kadriem pret kādu izjūti simpātijas, bet kāda cita glūnīgais skatiens vai pieglaimīgais smaids izsauc nepatiku.
Kaut dzīvē viss būtu tik ļoti prognozējami un vienkārši – kad, jau ieraugot vien kādu, varētu saprast – sliktais vai labais… Sapratīs vai noraidīs. Atbalstīs vai nodos.
Diemžēl dzīvē viss nav tik vienkārši.
Daudzi gan saka, ka par cilvēku varot spriest pēc ārienes. Pēc stājas, pēc acu skatiena, pēc rokām. Un tomēr – ne vienmēr. Ārējo izskatu veido gēni, raksturu – noslīpē dzīve. Latviešu tautai zināms sakāmvārds – neskati vīru no cepures…
Dzīvē vislielākajam neģēlim var būt arī naivas teļa acis un bērnišķīgs smaids, izkopta valoda un maigas rokas. Nu īsts paipuisītis! Bet visai masīvam tēvainim aiz skarbas ārienes un neizdibināma skatiena – īsti labsirdīga dvēsele, atsaucīga sirds un maiga daba.
Ja pasaka ir kā sapnis, kurš vienam otram izvirza vēlēšanos, mērķus un ideālus – podu ar naudu, daiļu princesi, greznu pili vai karieti,- dzīve tos nepiešķir tik vienkārši. Līdz tiem ir jāaizsniedzas.
Uz dzīves skatuves mēs visi esam aktieri, un savu lomu spēlējam gan darbavietā, gan mājās, sabiedrībā, un visai bieži pat vienatnē ar sevi… Darām to, visdažādāko mērķu vadīti, – lai kļūtu pamanīti un gūtu uzslavu, lai saņemtu mierinājumu vai līdzjūtību. Manipulējam ar citiem, lai gūtu slavu un naudu.
Var jau mēģināt kāda pilskalna pakājē uzrakt lielu lauku, meklējot naudas podu, bet var arī tanī pat vietā iestādīt mežu. Var visu mūžu gaidīt un meklēt princesi, par kuru vēl nav zināms, vai varēs ar viņu sadzīvot. Tai pat laikā – varbūt īstā sirdsskaidrība un mīlestība atrodama tepat blakus? Var kārot skaistu pili, greznu mašīnu, kontu bankās, un, pat ja tie būs, gribēt vēl vairāk…
Bet tikpat labi var dzīvot arī bez tā visa. Cik nu kurš augstu būs pacēlis savu iegribu un vajadzību latiņu. Pieticība izdaiļojot… Kādam jau vienmēr nepietiek.
Kādam jau vienmēr ir par maz. No tā, kā viņu ir slīpējusi dzīve, atkarīgas arī turpmākās izvēles – meklēt iespējas, neatlaidīgi un godīgi turpināt savu ceļu uz mērķi, bezdarbībā gausties par dzīves netaisnībām vai… izvēlēties negodīgu ceļu. Savai dzīvei katrs pats ir režisors. Katrs pats izdara izvēli, vai dzīvot, gaismas ieskautam, vai aiziet pretēju ceļu.
Tāpat kā cerības un sapņi, pasakas dzīvos vienmēr. Tās patiks skatīties, dzirdēt un lasīt. Tad prāts un domas atpūšas, viegli ļaujas fantāzijām. Tad kādu brīdi var pasapņot un cerēt – bet ja nu.
