Ceturtdien pēcpusdienā, mājup braucot, autobusā nebija gandrīz nevienas brīvas sēdvietas. Starp pasažieriem daudzi izrādījās savstarpēji pazīstami, un visās malās skanēja sarunas.
Ceturtdien pēcpusdienā, mājup braucot, autobusā nebija gandrīz nevienas brīvas sēdvietas. Starp pasažieriem daudzi izrādījās savstarpēji pazīstami, un visās malās skanēja sarunas. Tāpēc ne uzreiz bija sadzirdama kāda bravūrīga balss no aizmugures, kas pa brīdim pārskanēja salonu un mācīja pārējiem pasažieriem pareizas uzvedības kodeksu. Cik zemu drīkst atlaist sēdekli, kā jāatsprauž aizkariņi, kā jāuzvedas jaunām meitenēm… Starp atsevišķām frāzēm gan bija sadzirdama arī pudeļu šķindēšana.
Kad “uzstāšanās” aizmugurē runātajam bija apnikusi, viņš pārcēlās uz autobusa priekšpusi, un nu arī man bija dzirdama visnotaļ “viszinīgā” izrunāšanās. Tad arī kļuva skaidrs, kas ir īstais dzinulis vīrieša vaļīgajai mēlei un, pēc viņa domām, – asprātīgajam domu gājienam. Reibums ne tikai vadīja viņa gaitu un līdzsvara sajūtu, bet arī prāta un miesas dziņas – nostājies blakus šoferim, viņš pieprasīja apstāties – esot tekoša vajadzība! Un ne jau tikai viņam vien,arī draugam, ar kuru kopā iztukšota ne viena vien pudele alus.
Īsajā sarunā, ko iztālēm dzirdēju, atklājās, ka abi iereibušie braucēji ir kolēģi autobusa šoferim. Šis apstāklis situāciju vēl vairāk sarežģīja, bet izskaidroja šofera iecietīgo attieksmi pret abiem miera traucētājiem. Iedzērušu pasažieri par aizskarošu uzvedību var izsēdināt no transporta līdzekļa, ja vien neizdodas viņam ieskaidrot uzvesties klusu un neuzmākties citiem. Bet kolēģiem, ar kuriem diendienā jāsatiekas, kuri, skaidrā būdami, paši ir visumā labi sava amata pratēji, mutes tik viegli nevar aizbāzt – autobusā viņi jūtas kā mājās…
Tuvāko pieturu aiz Rīgas Jānis (sauksim viņu tā) gaidīja ar lielu nepacietību – ar nemitīgu mīņāšanos un atgādināšanu “nu, vecīt, izlaid pačurāt!”. Īsinot laiku, tomēr vēl atradās enerģija uzmanības izrādīšanai priekšā sēdošajām meitenēm, kuras Jānim ar īstu sirma runča veiklību vēl gribējās lenkt un iekarot – jaunības asums vēl acīmredzami nebija aizmirsies. Piecdesmit – tas jau tas interesantais vecums, kad atmiņā vēl puišu gadi un meiteņu zibošās acis, kad pašam laiks šķiet apstājies, vien nesaprotams – kāpēc viņas paliek arvien jaunākas un vairs nesmejas par nodrāztiem jokiem…
Par lielu atvieglojumu visiem, ilgi gaidītā pietura reiz tika sasniegta, laukā kāpt gribētāji aizsteidzās uz visām pusēm – kurš uz kafejnīcu, kurš uz tualeti, kurš turpat uz mežmalu. Salonā palikušie ievilka elpu un izbaudīja mieru.
Pirms autobuss atsāka braucienu, Jānis “uzvilka buras” nokomandējot šoferi: “Nu, braucam taču! Ko čammājies! Ir visi!” un tūlīt ķērās klāt pie šofera personiskās dzīves izzināšanas.
Pēc piecām minūtēm Jāņa kabatā atskanēja tālrunis. No sarunas bija saprotams – otrs, kurš šajā stāstā varētu būt Māris, stāvot meža malā un neredzot savu autobusu…
Kādam šī atklāsme lika samulst, citam – dusmoties, kādam – pasmaidīt, vēl citam – atviegloti nopūsties: miers mājās…
Izdomājis, ka visai drīz sekos nākamais autobuss un Māris nepaliks pusceļā, Jānis, uz kādu brīdi atslābis, apsēdās savā vietā un aliņa sūkšanu turpināja vienatnē. Sarunu vešana arī vairs tik raiti neveicās, un kādu brīdi visi aizmirsa par viņa klātbūtni.
Nākamajā pieturā, kad vairums pasažieru atkal piecēlās izstaipīt kājas vai uzvilkt kādu dūmu, Jānis visai ātri atgriezās salonā, vien uz mirkli aizkavējoties blakus šoferim. Tomēr tieši tik ilgi, lai redzētu, kā autobusa priekšā apstājas policijas mašīna, un no tās, laimīgi smaidīdams, izkāpj Māris… Ar laipnu cilvēku palīdzību viņš bija panācis savu autobusu.
Šis notikums, protams, abiem bija jāatzīmē ar vēl pāris pudeļu atkorķēšanu. Tiesa, litrs šķidruma pēc laiciņa darīja savu un, jau pēc pusstundas nostājies autobusa priekšā, Jānis atkal dīdījās: “Izlaid pačurāt!”
Apdzīvotā vietā visai grūti tā uzreiz šādu pieprasījumu izpildīt, tāpēc atkal kādu laiku Jānim nācās pagaidīt. Lai nebūtu garlaicīgi, viņš izdomāja laist darbā savu reiz jaunībā atzīto šarmu: “Re, cik smuka meitene! Drīkst tev piesēsties blakus?”
Šoreiz uzrunātā izrādījās nopietna studente, kura pieklājīgi, bet stingri noraidīja šo domu.
Savukārt Jāni atraidījums uzkurināja: “Kāpēc gan ne? Es tev nepatīku?”
Meitene joprojām mierīgā tonī atbildēja: “Nepatīkat gan! Jūs esat piedzēries!”
Sarunas turpinājumu daudzi jau var paredzēt – Jānis nemitējās un turpināja tēlot “marta runci”, meitene – visā nopietnībā atbildēja uz viņa replikām un kā lauva aizstāvēja savas tiesības. Viss, ko viņa teica, bija pareizi, apdomīgi un loģiski, tai pašā laikā – ilgāka dzīves pieredze vienkārši liktu apklust, ko arī darīja lielākā daļa pasažieru… Nevienam negribējās “izsaukt uguni uz sevi”, līdz beidzot to izdarīja kāda tuvāk sēdoša sieviete, visai skarbi apsaukdama iedzērušo vīrieti.
Par laimi, klāt bija arī pietura, kur Jānis veiksmīgi varēja ieskriet mežiņā, un viņam sekoja arī Māris.
Kad kāju izstaipīšanai atvēlētās piecas minūtes bija beigušās un visi jau ieņēmuši savas sēdvietas, salonā trūka vien abu “pudeles brāļu”. Vairākkārtīgi pasignalizējis, šoferis vēl kādu brīdi gaidīja, bet autobusā sēdošās sievietes steidzināja un vienlaikus mudināja – atstāt abus, lai atžirgst. Līdz galapunktam tāpat vairs tikai kāds pusstundas brauciens. Klusi nolamājies, šoferis aizvēra durvis, un autobuss atstāja pieturu.
Šis lēmums izsauca vispārēju atzinību un smaidus no pasažieru puses – laikam jau abi miera traucētāji daudziem bija apnikuši.
Negribas uzdot mūžseno jautājumu par savas rīcības kontrolēšanu… Atbilde sen zināma – tad, kad žvingulis galvā, jūra liekas līdz ceļiem. Lai gan – arī jūra nav bez dibena… Varu vien lieku reizi atgādināt, ka katra dzīves piedāvātā situācija sniedz kādu mācību…
Bet tas alus pudelēs jau arī nesaskābtu, ja lieku stundu vēl paliktu neizdzerts.
