Piemineklis “Bronzas kareivis” Igaunijā no Tallinas centra ir aizvākts, vandaļi trako.
Piemineklis “Bronzas kareivis” Igaunijā no Tallinas centra ir aizvākts, vandaļi trako.
Daļa cittautiešu ir satracināta. Viņi ir satracināti par savas svētvietas apgānīšanu. Satracināti un tajā pašā laikā apmierināti. Apmierināti, ka beidzot “iet vaļā” un var izlādēties par visām netaisnībām un pārestībām. Beidzot var parādīt tiem fašistiem, kur vēži ziemo.
Daļa igauņu ir apmierināta un satracināta. Viņi ir apmierināti, ka beidzot ir aizvākts okupācijas simbols, apmierināti, ka valdība stingri aizstāv nacionālās intereses, apmierināti, ka vēl lieku reizi var paši pārliecināties un iebraucējiem parādīt, kas valstī ir saimnieks. Bet satracināti par okupantu nekaunību un agresivitāti, satracināti pa savam – pa igauniski.
Krievija ir nikna. Nikna par zaimošanu, par zaudēto ietekmi un pašreizējo vājumu. Impērija ir sagrauta, bet imperiālisma kaite vēl dzīva.
Šis ir patriotu mirklis, visu pušu un jebkāda izmēra – teksti atšķiras, domas tās pašas. Skaļas frāzes, patosa pilnas runas, tieši vārdi, taisna stāja un uz priekšu cīņā līdz… nu tad jau redzēs. Tik uz priekšu, tik uz priekšu! Redzēs, kur mūs aizvedīs.
Sausais atlikums – vēl sašķeltāka sabiedrība. Ir apvienoti Krievijas imperiālisti, viņu pretinieki, un ir palielināts to savstarpējais naidīgums. Un saprātīgi argumenti tiek slāpēti emociju jūrā, mēra sajūta zūd. Kad malka ir sagatavota, atliek pielaist tik guni.
Un noteikti ir cilvēki, kas ievelk ķeksīti darāmo darbu sarakstā un steidz iegūt maksimālu labumu no radušās situācijas.
Kam tas ir izdevīgi?
Cittautiešiem? Diez vai. Dzīvot svešā zemē nav viegli. Vēl grūtāk, ja sabiedriskā vide ir nelabvēlīga. Viss, kas to palielina, nāk par sliktu. Visneizdevīgākā šāda notikumu attīstība ir cittautiešu labākajai daļai.
Igauņu ieguvums ir liels skaits saniknotu ļaužu, kas ir gatavi uz galēju rīcību. Ļoti labvēlīga augsne ekstrēmistisku cittautiešu organizāciju darbībai. No Krievijas lielāko naidnieku troņa Igaunija nu ir gāzusi tādas lielvalstis kā Latvija un Gruzija. Lai gan glaimojoši, tomēr tas nav izdevīgi.
Arī Krievijas ieguvumus no šīm nejēdzībām grūti saskatīt. Krievija ir pretrunu plosīta valsts, kas knapi turas, lai netiktu sadalīta vēl sīkākās sastāvdaļās. Sagrauta, aplaupīta, joprojām slima ar impēriskām, mesiāniskām ambīcijām un ielenkta no visām pusēm ar naidīgiem kaimiņiem. Pamatnācijas labākā daļa nokauta karos un represijās, bet atlikušie tiek demoralizēti, degradēti, nodzirdīti. Pamatnācija vienkārši izmirst. Vairot savu nelabvēļu skaitu un vienot tos ir nesaprātīgi jau spēcīgai valstij, bet Krievijas gadījumā tā ir pašnāvība. Ja tagad kāds sadomās doties karagājienā uz Krieviju, brīvprātīgos pievienoties tālu meklēt nevajadzēs, ka tik gājējs spēcīgs, iemesls kaut cik sakarīgs un no algas iztikt var. Un nez vai kāds pie Maskavas tos apturētu, ja nu vienīgi ķīnieši pie Urāliem.
Izdevīgi tas ir tiem, kuri stāv pāri tautām, valstīm un vēstures mītiem. Tiem, kas sanaido neskaitāmus muļķus, uzmetas par starpniekiem to strīdu izšķiršanā un kļūst par to kungiem. Ja kāds muļķis sāk izrādīt gudrības pazīmes, to nomāc vai aizvāc, uzkūdot citus.
Skaldi un valdi! Kamēr vienas aitas strīdas ar citām, gani apcērp visas un dzīvo zaļi.
