Pēdējā laikā arvien biežāk nākas dzirdēt par gadījumiem, kad kādā Latvijas malā atkal ir pazudis kāds bērns vai pusaudzis.
Pēdējā laikā arvien biežāk nākas dzirdēt par gadījumiem, kad kādā Latvijas malā atkal ir pazudis kāds bērns vai pusaudzis. Kas ar viņiem ir noticis, kur viņi ir palikuši, vai vecāki, radi un draugi jelkad viņus vēl redzēs – uz šiem jautājumiem atbildes sniegt pa spēkam droši vien nebūs nevienam.
Ir, protams, grūti saprast, kā tas tā var būt, ka bērns var pazust bez vēsts? Kā viņš tā var izzust gaišā dienas laikā, kad uz ielām staigā cilvēki, kad turpat pagalmā spēlējas kaimiņu bērni? Bet redziet – var, lai cik tas arī šausmīgi liktos… Vai tas ir bijis paša cilvēkbērna lēmums doties prom no mājām, no mīlošas ģimenes vai varbūt viņš ir kritis kāda noziedznieka nežēlastībā? Manuprāt, tomēr vairumā gadījumu atbildēt uz jautājumu var ar otro variantu, jo diemžēl starp mums dzīvo arī šādi ļauni cilvēki, kam ir kaut kādas nedabiskas tieksmes. Jāteic, ka diemžēl arī cilvēki vairumā gadījumu domā tikai katrs par sevi un diez vai kāds garāmgājējs vai nejaušs liecinieks, manot, ka kāds izskatās aizdomīgs vai dara kaut ko aizdomīgu, ziņos par to policijai, bet noziedznieks tikmēr rīkojas. Var jau būt, ka cilvēks par redzēto nevienam neziņo aiz bailēm, taču ir jāatceras, ka tā var atgadīties arī ar viņu pašu vai ar viņa ģimenes locekļiem – mēs neviens no tā neesam pasargāts.
Statistikas dati par pazudušajiem ir tiešām ļoti šausminoši – 2006.gadā meklēšanā ir bijuši izsludināti 100 bērni, kas ir jaunāki par 16 gadiem, un šāgada pirmajos mēnešos vien bez vēsts pazuduši un joprojām tiek meklēti gandrīz 40 bērni. Iedomājoties vien, kas ar viņiem ir noticis vai vēl tikai notiks, pār kauliem pārskrien šermuļi. Par laimi, beidzot šim jautājumam nopietni sāk pievērsties arī valdība. Tiešām gribas cerēt, ka tiks rasti kādi risinājumi, lai uzlabotu situāciju, jo bērnu drošība ir svarīgāka par visu citu.