“Manas gleznas ir manu senču balsis, kas man allaž liek būt radošas domas enerģiskā kustībā un pilnvērtīgas dzīves meklējumos, cilvēka iespēju mākslā atklājumos,” sevi raksturo Jānis Anmanis.
“Manas gleznas ir manu senču balsis, kas man allaž liek būt radošas domas enerģiskā kustībā un pilnvērtīgas dzīves meklējumos, cilvēka iespēju mākslā atklājumos,” sevi raksturo Jānis Anmanis.
Tiekoties ar plašāku auditoriju, mākslinieks noskaņas radīšanai skubina ieklausīties pašsacerētā meditatīvā mūzikā, kas tapusi ar maestro Raimonda Paula mūzikas instrumentu, un dzejā. Viņš piebilst, ka esot fantastiski slinks, tikties ar cilvēkiem braucot tikai tad, ja tiekot aicināts.
“Mans orķestris ir un vienmēr būs mana tauta jūras krastā, bet lielākā simfonija – Latvija,” saka J.Anmanis. “Manā dzīvē laiks ir lielākā vērtība, jo tad, ja kaut ko daru, cenšos darbu paveikt maksimāli labi. Mūzika man palīdz radīt dzeju, bet no dzejas veidojas glezna. Iepriekš nekad negatavoju skices, viss top uzreiz – vienreizēji. Man mākslinieciskajās izpausmēs palīdz senču gēni, bet labākā skola ir nemitīgs smadzeņu treniņš. Tad, ja vēlos kaut ko sasniegt – pēc tā necīnos, tikai iedomājos, un viss notiek, piemēram, iedomājos, ka ļoti vēlos aizbraukt uz Japānu, un aizbraucu. Japānā guvu pirmos impulsus, lai, atgriežoties mājās, pievērstos haiku rakstīšanai.”
Biju aktīvists
Mākslinieks atceras komjauniešu laiku un raksturo sevi kā lielu aktīvistu, jo 11 gadus vadījis Latvijas jaunatnes aktivitātes. Vēl šodien Vecrīgā pie Pulvertorņa aug viņa vadībā stādītie ozoli.
“Gribējās paveikt kaut ko lielu un paliekošu, tāpēc ierosināju stādīt kokus. Atbalstītāju manai ierosmei netrūka. Viss jau tolaik bija ārišķīgs teātris. Arī tagad dzīves aktualitātes līdzinās teātrim, tikai varoņiem un notikumiem doti citi nosaukumi. Šodienas notikumus un personības pārvēršu mākslas tēlos. Viens brauciens trolejbusā vien ir neskaitāmu ideju vērts,” saka J.Anmanis.
“Vispār latvieši ir interesanta tauta, tiklīdz iedziedas – jau kārtējā revolūcija. Esmu mākslinieks, tāpēc īpaši necenšos atcerēties pagātni, jo uzskatu, ka mākslinieks nedrīkst domāt par savu biogrāfiju, analizēt to, kaut ko nožēlot, kāda tā ir, ar tādu jādzīvo. Vienu gan nevaru noliegt – esmu Latvijas patriots, man šī valsts ir ļoti mīļa, tomēr tautā joprojām sajūtu depresiju. Arī man nepatīk globalizācija, gribu, lai latvieši audzē rudzus, lai ir saimnieki savā zemē. Neesmu politiķis, lai gan aicina par tādu kļūt, bet atbildu, ka tad izjaukšu gan valsts politiku, gan partiju. Radoši cilvēki politikā neder, jo nevar ļaut, lai viņiem “pūderē” smadzenes. Lepojos, ka savulaik, kad lielvalstīm bija vajadzīga liela māksla, Latvija bija šīs mākslas paraugs.”
Esmu neērts
“Mani nevar ielikt rāmjos, tāpēc daudzi uzskata, ka esmu neērts mākslinieks. Ja rāmji piestāv gleznai, tad radošai personībai tie traucē. Dzīvoju ar apziņu, ka cilvēks nevar izbēgt no sava likteņa, tāpēc pieņemu visu, ko tas man sagādā. Esmu pārliecināts – katrā cilvēkā mājo radošs potenciāls, ja to atklāj, tas ir kā neizsmeļams avots. Joprojām esmu pateicīgs Mākslas akadēmijas profesoram, māksliniekam Leo Svempam, kurš manī saskatīja savdabību, iesakot to neapslāpēt, bet vēl vairāk izkopt un attīstīt. Tieši tāpēc man šodien nav problēmu uzgleznot astoņus metrus lielu gleznu vai apgleznot mazu akmentiņu, izkalt skulptūru no marmora, sacerēt mūziku un sarakstīt grāmatu, piemēram, šobrīd top jauna grāmata “Mistērijas gleznā un mūzikā”. Veidoju arī dekorācijas, pie Roberta Ligera esmu darbojies pantomīmā. Māksla ir smaga profesija, bet, ja ļaujas radošajam vilnim, viss izdodas.
J.Anmanis sevi raksturo kā neprognozējamu cilvēku, jo viņš iepriekš nekad nezinot, kādā tehnikā gleznos, ko rakstīs, kā rīkosies.
“Manī visu laiku virmo jaunas idejas. Nepiederu tiem, kas kaut ko izdara un tad gadu par to runā. Man vajag būt procesā! Reizēm domāju, ka esmu nodzīvojis 500 gadus, jo dzīvoju ārkārtīgi intensīvi. Nekad neesmu mācījies klavierspēli, man tā vienkārši padodas. Arī notis nepazīstu, bet, apsēžoties pie klavierēm, pirksti paši atrod vajadzīgo taustiņu. Es jūtu pat tā cilvēka auru, kas pirms manis ir spēlējis klavieres, tāpēc jau mēs, mākslinieki, esam kā ekstrasensi. Mākslā man ir svarīga noskaņa, nevis tehnika. Es pats veidoju savu muzikālo izjūtu. Kā jau teicu, ikvienam ir šīs izjūtas, tikai mūsdienu pasaule kaut kādā veidā tās apslāpē.”
Vienkārši nesanāk
“Man nepatīk strīdēties, varbūt tāpēc neesmu apprecējies, jo visi precētie saka, ka laulībā jāstrīdas,” smejas mākslinieks.
“Precēšanās ir liela laime. Ja abiem saskan, tad labi, bet man kaut kā līdz šim nekas nav sanācis. Ja cilvēks iemīlas, tad tas ir nopietns process. Visi iemīlējušies staigā kā nolēmēti. Man katra sieviete šķiet kā mākslas darbs, kā gleznas cienīgs modelis, kā tēls. Protu jūsmot par sievietēm kopš bērnības. Mani neinteresē, vai konkrētā sieviete ir precējusies vai ne, es viņu pieņemu kā vērtību, kā ļoti romantisku būtni.”
J.Anmanim izteikti neskaitāmi piedāvājumi gleznot sieviešu portretus. Viņš labprāt to dara, gleznā atklājot sievietes iekšējo dvēseli, kas dažkārt ir noslēpta ārkārtīgi dziļi.
“Es protu uzminēt ne tikai dvēseles starojumu, bet arī tās noskaņas, ko cilvēks nevēlas atklāt. Tad tās negleznoju. Esmu sava veida romantiķis.
***
Vizītkarte
– Vārds, uzvārds: Jānis Anmanis.
– Dzimis: 1943.gada 6.decembrī Rīgā.
– Mācījies: Rīgas 1.ģimnāzijā, Jāņa Rozentāla mākslas vidusskolas glezniecības nodaļā, Valsts Mākslas akadēmijā Dizaina nodaļā.
– Darbs: kopš 1972.gada ir brīvmākslinieks, 1970.gadā kļuvis par Latvijas Mākslinieku savienības biedru, no 1994. līdz 2000.gadam bijis Kultūras institūta direktors Latvijas Republikas vēstniecībā Maskavā, kopš 1999.gada ir R.Paula mūzikas centra “Vernisāža” mākslas izstāžu autors. 1965.gadā nodibinājis un vada Latvijas Bērnu mākslinieciskās fantāzijas akadēmiju.
– Izstādes: 1965.gadā – pirmā personālizstāde, kopumā Latvijā un ārzemēs bijušas 40 personālizstādes, piedalījies 500 profesionālās mākslas izstādēs Latvijā un ārzemēs.
– Apbalvojumi: 1980.gadā LPSR Nopelniem bagātā mākslinieka goda nosaukums, 1983.gadā piešķirta E.Iltnera prēmija, 1999.gadā saņēmis ceturtās pakāpes Triju Zvaigžņu ordeni, 2003.gadā – Taivānas Starptautisko Draudzības ordeni.
– Izdoti dzejas krājumi: “222 haiku par mīlestību, zemi, Visumu un sievieti”, “Es eju pa varavīksnes tiltu”, “Trīsrindes”, “Zelta trioles”, “Mana sapņu planēta”, “Nepaej garām mīlestībai”. Izdots arī kompaktdisks “Tauriņa skūpsts” ar pašsacerētu mūziku.
– Citas aizraušanās: savulaik beidzis sporta skolu, nodarbojies ar boksu un brīvo cīņu, spēlējis futbolu, hokeju, basketbolu, iedibinājis basketbola turnīra tradīciju Mākslas dienu laikā. Ir vairāku grāmatu un preses izdevumu ilustrāciju autors, pievērsies scenogrāfijai, bijis filmu mākslinieks Rīgas kinostudijā.
– Ģimene: neprecējies.
– Dzīvo ar pārliecību: brīnumus spēj darīt cilvēka radošais gars un gaisma, ko izstaro radoša cilvēka dvēsele.
