Liliāna bija absolūti pārliecināta, ka dabūs šo darbu. Un kādēļ gan ne? Viņai taču ir milzīga pieredze darbā ar cilvēkiem jeb, kā sludinājumā teikts, “pieredze darbā ar klientiem un izpratne par apkalpošanas kultūras nozīmi”.
Liliāna bija absolūti pārliecināta, ka dabūs šo darbu. Un kādēļ gan ne? Viņai taču ir milzīga pieredze darbā ar cilvēkiem jeb, kā sludinājumā teikts, “pieredze darbā ar klientiem un izpratne par apkalpošanas kultūras nozīmi”.
Vēl Liliāna ir strādājusi Anglijā, brīvi pārvalda angļu valodu, tas ir lieliski, jo sludinājumā sacīts, ka “pretendentiem ar svešvalodas zināšanām – priekšrocība”. Vienīgi viņai īsti nebija saprotams, ko klientu apkalpošanas speciālists var darīt reklāmas kompānijā?
Liliāna domāja, ka sarkans topiņš un melnas bikses būs īsti piemērotas, dodoties uz darba pārrunām. Mati? Tos var savīt mezglā, kas, uzsprausti augšā, izskatās pavisam eleganti. Vēl vajag somu, mapīti. Ā, vēl jaunās smaržas, tā pavairāk, lai nedomā, ka viņa kāda baigi prastā. Taisnība, Anglijā nekādu smalko darbiņu nestrādāja, mazgāja traukus kādā krodziņā. Tomēr, tomēr tā taču ir pieredze “darbā ar klientiem”. Viņa pati sevi mierināja, kad prātā iešāvās kāda nedroša doma – ja nu viņa šo darbu nedabūs?
O! Liliāna nedaudz pārsteigti pavērās apkārt. Tās lietas rādās pavisam nopietnas – telpā sēž divas dāmas un trīs kungi. Sākumā vīrietis pelēkajā uzvalkā nosauca savu vārdu un amatu – izpilddirektors – un lūdza pastāstīt, kādi ir Liliānas nākotnes plāni un kā viņa sevi iedomājas pēc desmit gadiem. Ārprāts!
Liliāna sāka stāstīt, ka pēc pāris gadiem viņa noteikti apprecēsies, viņai būs bērni, tad uzcels māju, pelnīs naudu…
Te pēkšņi viena dāma, kura izskatījās tāda svarīga, pārtrauca un lūdza stāstīt par profesionālās darbības nākotnes plāniem. Liliāna nekad nav varējusi izturēt, ja viņu pārtrauc. “Pagaidiet, es tagad runāju!” tā viņa teica.
