Stāsta nobeigums. 7. Nav… Nekā nav. Nav gandarījuma… Nav saldās atriebes garšas… Nav cerētās sajūtas, ka nu par visu reiz samaksāts.
Stāsta nobeigums. 7.
Nav… Nekā nav. Nav gandarījuma… Nav saldās atriebes garšas… Nav cerētās sajūtas, ka nu par visu reiz samaksāts. Vien mieles un nepatika pašam pret sevi.
Uz ko gan viņš bija cerējis? Vai atriebība vispār spēj kādam sniegt patiesu gandarījumu?
Jau pēc mirkļa steidzīgi saģērbies un atvadījies, Māris izmetās uz ielas. Lietus… Varbūt tas noskalos pēkšņi radušos kauna un smaguma sajūtu…
Ko gan viņš bija ieguvis, pakļaudamies acumirklīgam neprātam?
Piekrāpis sievu un brāli, ielauzies Lienes dzīvē un saārdījis viņas un savu mieru. Savās acīs pats kļuvis par nožēlojamu krāpnieku.
Kā tagad izlīgt ar savu sirdsapziņu?
Dvēseles smagums prasīt prasījās uz āru. Lietus lāses ritot pār seju sajaucās ar asarām, bet sirdī joprojām gūlās neparakstāms smagums.
Zem kājām griezīgi nočirkstēja smilts.
Lauskas… Kaudzi lausku Māris bija radījis ap sevi. Pat noklusējot notikušo, aizmirstībā nogremdēt to nebūs viegli…
Ne velti tautā ir teiciens – netīra sniega nevar balta izmazgāt..
