Artūrs Hercogs, Alūksnes mūzikas skolas vijolnieku ansambļa dalībnieks: – Sestdien Alūksnes tautas namā notika vijolnieku ansambļa koncerts “Sirdij tuvu”.
Artūrs Hercogs, Alūksnes mūzikas skolas vijolnieku ansambļa dalībnieks:
– Sestdien Alūksnes tautas namā notika vijolnieku ansambļa koncerts “Sirdij tuvu”. Šis koncerts notiek ik pēc pāris gadiem – kad ansambļa repertuārs tiek vairāk vai mazāk atjaunināts, mēs rīkojam tādu lielāku vijolnieku ansambļa koncertu.
Varētu teikt, ka šis koncerts tika rīkots arī par godu tam, ka vairāki ansambļa dalībnieki šogad beidz mācīties Alūksnē un aiziet studēt uz Rīgu, beidzot savu aktīvo dalību vijolnieku ansamblī.
Arī man šis ir pēdējais gads, kad spēlēju ansamblī. Alūksnes mūzikas skolu es absolvēju pirms pieciem gadiem, taču vijolnieku ansamblī spēlēju tik ilgi, ka vairs īsti neatceros, cik gadus esmu bijis tā dalībnieks.
Pirms koncerta es cerēju, ka Alūksnes tautas nama zālē būs pietiekami daudz publikas, bet negaidīju, ka atnāks tik daudz! Mums, vijolniekiem, tas bija ļoti patīkami, jo lika sajust, ka cilvēkus tomēr kaut kas interesē un viņi vēlas klausīties mūsu koncertu.
Viss koncerts tika sadalīts vairākās daļās. Ansambļa pamatsastāvs spēlēja gan atsevišķi, gan kopā ar solistiem. Koncertā uzstājās arī pavisam mazi vijolnieki, bet pašās beigās mums pievienojās ansambļa bijušie dalībnieki, kas ansamblī nespēlē jau vairākus gadus.
Noslēgumā uz skatuves mēs bijām apmēram 30 cilvēki. Lai gan izturēt divas stundas uz skatuves bija grūti, atsaucīgā publika radīja patīkamas sajūtas.
Manuprāt, ansamblis ir tāds komandas darbs, kas iemāca saprasties ar cilvēkiem. Kā daudzi saka, tas, kas notiek kolektīvā, ir pats labākais. Ja pirmos gadus es ansamblī spēlēju nelabprāt, tad pēdējos to darīju ar prieku. Arī ar ansambļa dalībniekiem ikdienā nesanāk satikties, taču ir patīkami ar viņiem papļāpāt.
Par to, ka mums ir tāds kolektīvs un mēs spējam sarīkot skaistu koncertu, lielākais paldies noteikti ir jāsaka skolotājai Inesei Petrikalnei! Esmu priecīgs, ka man bija iespēja spēlēt šajā ansamblī, ko pēdējos gados uztvēru nevis kā pienākumu, bet gan kā patīkamu atpūtu.
