6. Nez kur radies pēkšņs atsalums radīja neizprotamu nepatiku pret Lieni. Visvieglāk šķita piecelties un aiziet… Atstāt Lieni raudot, tā, kā viņa reiz atstāja Māri…
6. Nez kur radies pēkšņs atsalums radīja neizprotamu nepatiku pret Lieni. Visvieglāk šķita piecelties un aiziet… Atstāt Lieni raudot, tā, kā viņa reiz atstāja Māri…
Neatstājot iespēju ko izmainīt.
Jā, tieši tā Mārim šķita vispareizāk.
Tovakar aizmiegot viņa domas vēl kavējās pie Lienes – vai viņa patiešām Māri vēl mīlēja? Vai tā bija tikai spēle – bez jūtām, vien pārbaude senajai iekārei… Vēss aprēķins – samaksa par darbu. Ar domu – gan jau nākotnē viņa pakalpojumi vēl noderēs. Āris taču tik nepraktisks.
Sievietēm gan mīlēšanās neesot vienkārši process, viņām nepieciešamas jūtas. Vai Lienei pret viņu vēl bija jūtas? Bet kā tad tie trīsdesmit gadi blakus Ārim?
Varbūt viņa vēlējās saprast, ko tagad, pēc gadiem, jūt Māris?
Varbūt – vienkārši sāpināt? Atgādinot – “reiz tas bija tavs, bet tu to neprati novērtēt”… Kas to lai zina – ja viņš nebūtu atstūmis Lieni, vai brīdi vēlāk to neizdarītu viņa…
Arī nākamajā rītā cerētās gandarījuma sajūtas par taisnīgu atmaksu vietā Mārim bija vien smaga paģiru garša – kā pēc gadiem ilgi nebijuša “plosta”…
Tālrunis vēstīja par neatbildētiem Lienes zvaniem, bet tas Māri neuztrauca. Nekā viņā vairs nebija. Nedz intereses, nedz vēlmes paflirtēt. Tukšums. Atsalums jūtās un mieles…
Kāpēc viņš piekrita? Varbūt gribēja pa atslēgas caurumu ielūkoties brāļa dzīvē? Vai gan Mārim tā jau sen nebija vienaldzīga?
Un ko cerēja pati Liene? Vai gan tas nebija saprotams, ka jūtas un attiecības, kas reiz pastāvējušas, pēc trīsdesmit gadiem nevar būt palikušas nemainīgas.
Ja vēl pirms pāris dienām tās šķita interesantas, tad šobrīd, kad pārkāpta robeža starp esošo un bijušo, – pilnīgi sevi izsmēlušas.
Ne velti tautā zināmi teicieni – nopūsta svece neiedegas, un – netīra sniega nevar balta izmazgāt…
Stāstam gan varētu būt arī citas beigas…
* * *
Laikam jau tas bija kāds no tiem skūpstiem, kas vīrietī atmodina sātanu, jo prātā radusies doma par saldo atriebības garšu un reiz pārdzīvotajām ciešanām, mudināja izlīdzināt svaru kausus… Atmaksāt Lienei un Ārim par visiem pāri darījumiem! Saņemt gandarījumu – re, viss notiek pēc taisnības! Pakļauties Lienes vilinājumam, ievilkt viņu gultā, likt iekvēloties un pakļauties vīrišķajiem instinktiem…
Māris juta, kā vēdera lejasdaļā kāpj pazīstamais siltums, kā sirds un elpa sāk joņot straujāk… Iekāre uzbangoja ar vēl neizjustu spēku. Senaizmirsti pieskārieni atraisīja jutekļus nepiesātināmai kaislei. Uz brīdi aizmirsās viss – aizvainojumi, pāridarījumi, sāpes… Svarīga bija vien divu ķermeņu saplūšana…
Pēkšņajam uzliesmojumam izplēnot, Māris atslābis gulēja līdzās Lienei. Skatiens neapzināti pārslīdēja viņas kailajām, miklajām krūtīm, kakla izliekumam, un – viņš pēkšņi sajutās svešs un nepiederīgs šai vietai. Līdz ar atslābumu ķermeni pārņēma savāda tukšuma sajūta.
