Kad runa ir par audzināšanu, parasti tiek analizēta vecāku visbiežāk jau aplamā rīcība un tās kaitīgās sekas, īpaši uzsverot bērnu sāpīgos pārdzīvojumus.
Kad runa ir par audzināšanu, parasti tiek analizēta vecāku visbiežāk jau aplamā rīcība un tās kaitīgās sekas, īpaši uzsverot bērnu sāpīgos pārdzīvojumus.
Un daļēji tā arī ir: bērni mūs ne tikai dzird un redz, neizprotamā kārtā viņi arī spēj izzināt mūsu visslēptākās domas un jūtas. Bērni ir kā saulespuķes, kas apzinātā un neapzinātā veidā visur seko savai saulei – saviem vecākiem –, lai kurp viņi dotos. Ja vecāki dusmojas, bērna diena ir apmākusies un drūma. Ja vecāki smaida, arī bērna sirdī ienāk prieks.
Kāpēc vēcāki izvēlas tieši tādu un ne citādu audzināšanas stilu? Saules sūtība taču ir mirdzēt un dāsni sildīt. Kāpēc tā vietā, lai nesteidzīgi baudītu dzīves skaistumu kopā ar bērniem, daudzi vecāki tomēr izvēlas distancēšanos un nervozu klaigāšanu, pārmetumus, apvainojumus, draudus? Būtu muļķīgi iedomāties, ka vecāki tā rīkojas tāpēc, ka viņiem ārkārtīgi patīk būt nejaukiem. Tomēr nereti viņiem pietrūkst dziļākas izpratnes, ko nozīmē būt jaukiem un kā to sasniegt. Tad nu dažs cenšas būt iecietīgs un piekāpjas, tā cerēdams izpelnīties jaunās paaudzes labvēlību. Cits savukārt uzskata, ka cieņā ir spēks, tāpēc demonstrē savu varu. Vēl citam nav laika iedziļināties, un viņš mēģina “šaut uz labu laimi”, par vienu un to pašu pārkāpumu reizēm sarājot, reizēm piedodoši pasmejoties.
Atslēgvārds šajā gadījumā ir “būt jaukam”. Lai to izprastu, ir vērts pārdomāt, ko īsti bērns gaida no vecākiem. Viņš tikai iepazīst dzīvi un bieži jūtas tajā nedrošs, tāpēc no vecākiem gaida iedrošinājumu un spēju piedot kļūdīšanos. Bērns nav īsti drošs arī pats par sevi, savām spējām, talantiem, izskatu, tāpēc no vecākiem gaida uzmundrinājumu un drošību, ko dod apziņa, ka tevi pieņem un mīl tādu, kāds esi. Reizēm bērnam patīk paslinkot un pietrūkst gribasspēka paveikt paša iecerēto. Arī šādos brīžos viņu atbalsta punkts ir vecāki. Šo uzskaitījumu varētu turpināt līdz bezgalībai, jo bērni ir kā saulespuķes: līdzīgi un tomēr katrs neatkārtojami vienreizējs. Ar zināšanām vien ir par maz, lai mēs iegūtu “jauku vecāku” statusu. Lai par tādiem kļūtu, ir vajadzīga sakārtota personība, bet – kā to sasniegt, tas jau ir cits stāsts.
