Stāsts turpinājumos. 5. Lai arī vēlāk viņi dzīvoja katrs savā pilsētas malā, ar Lieni šad tad Mārim gadījās tikties.
Stāsts turpinājumos. 5.
Lai arī vēlāk viņi dzīvoja katrs savā pilsētas malā, ar Lieni šad tad Mārim gadījās tikties. Pat biežāk nekā ar brāli. Nejauši.
Ar Āri joprojām negribējās sarunāties. Par ko gan?…
Dusmu it kā vairs nebija. Arī naids pārsāpējis. Tāpat kā pašnožēla. Pārvarot savu vājumu, Māris bija atbrīvojies no alkohola atkarības un pratis nostāties uz kājām, izveidot ģimeni un atrast sev patīkamu darbu.
Varbūt tā bija kāda zemapziņas diktēta aizsargājoša dziņa, kas šo sakārtoto dzīvi lika pasargāt no brāļa? Viņš jau tik daudz Mārim atņēmis! Vai iespējams, ka no tīša prāta? Kas zina, kur viņa negausībai robeža…
Tas, kas šajā laikā pastāvēja starp Māri un Lieni, bija vien īslaicīgs, nenozīmīgs flirts tajās ārkārtīgi retajās reizēs, kad abiem gadījās satikties. Pa kādai kafijas tasei – un atkal miers uz daudziem gadiem…
Līdz kādu dienu atskanēja zvans un līdz ar to – Lienes lūgums uzstādīt jauno veļas automātu. Āris visu nedēļu esot prom, un viņš tāpat to neprastu paveikt.
Māris gan iebilda, ka esot speciāli dienesti, un gan jau arī firma, kas pārdeva preci, zinātu dot padomu. Tomēr Liene neatlaidās – viņa uzticoties Mārim. Zinot, ka viņam zelta rokas.
Māris padevās. Pievienoja veļas automātu, kopīgi iemalkoja kafiju… Gaisā uzvirmoja kādas sen aizmirstas vēsmas, kas vilināja un tai pat laikā – mudināja Māri celties un doties prom.
Kad Liene atvadoties piekļāvās Mārim un noskūpstīja, viņa rokas bija aizņemtas ar instrumentu somu un virsjaku, kuru īsajā ceļa posmā līdz mašīnai nebija nozīmes vilkt mugurā.
* * *
Laikam jau tas bija kāds no tiem skūpstiem, kas vīrietī atmodina sātanu, jo prātā radusies doma par saldo atriebības garšu un reiz pārdzīvotajām ciešanām, mudināja izlīdzināt svaru kausus… Atmaksāt Lienei un Ārim par visiem pāri darījumiem! Saņemt gandarījumu – re, viss notiek pēc taisnības! Pakļauties Lienes vilinājumam, ievilkt viņu gultā, likt iekvēloties un pakļauties vīrišķajiem instinktiem…
Kādu brīdi tas šķita tik pašsaprotami un vienkārši. Satraukums, iekāre, kaisle, – un viss notiks… Vēl no atmiņām nebija gaisis Lienes tvirtais augums un lokanums. Kaislais vijīgums un atdevība. Fantastiskā sajūta, ko radīja abu saplūšana… Māris juta, kā vēdera lejasdaļā kāpj pazīstamais siltums, kā sirds un elpa sāk joņot straujāk…
Tomēr negaidot pusceļā viss noplaka… Pēkšņi pazuda vilinājums atāķēt Lienes krūšturi un pieskarties reiz kārdinošajiem apaļumiem. Kaut kur pie auss atskanēja kluss, kaislē aizturēts vaids, bet Māri tas vairs neskāra…
