4. Kaut kā neizbēgama tuvums spieda uz krūtīm un smacēja Māri. Noteikti vajadzēja ar kādu izrunāties! Jānis pratīs dot padomu…
4. Kaut kā neizbēgama tuvums spieda uz krūtīm un smacēja Māri. Noteikti vajadzēja ar kādu izrunāties! Jānis pratīs dot padomu…
Tanī vakarā nekāda izskaidrošanās mājās nesanāca, jo darbabiedru padomu uzklausīšana ievilkās krietni pāri pusnaktij.
Arī cerētā drosme “uzvesties kā vīram” nebija radusies. Vienkāršāk šķita noslēpties no tā visa – vismaz tobrīd. Vēl jau priekšā rītdiena. Tad būs skaidrāka galva un prāts.
Pārnākot mājās, kā pirmo Māris pamanīja – ierastajā dīvāna vietā vien stūrī aizķērušies putekļi un liels četrkantīgs nenodiluša linoleja krāsojuma plankums… Dzīvoklī nebija arī Lienes mantu. Vien savāds tukšums, kas šķita vēl pamestāks par pašu vientulību…
Tad jau – Lienes arī nebūs…
Šī apjausma Mārim šķita par smagu. Pēc ilgiem laikiem gribējās izraudāties vai varbūt – padarīt sev galu?…
Kāpēc? Kāpēc Liene tā rīkojās? Vai gan viņš labi nepelna? Vai nepērk viņai dāvanas? Vai Liene neredz viņa mīlestību? Kā gan viņai trūkst?
Jautājumu bija daudz, tomēr atbildi uz tiem nedeva arī degvīna pudele. Vien – aizvien neizraudātas asaras nebeidza rimties…
Turpmākās dienas pagāja, cenšoties satikt Lieni un izrunāties. Diemžēl pierunāšana un solījumi kaut ko vērst uz labo pusi neko nemainīja. Varbūt tāpēc, ka tai pat laikā mieru nedeva doma – vai tonakt Liene bija ar citu vīrieti?… Māris taču pat domās neatļāvās viņu krāpt! Viņš vispār ne uz vienu citu neskatījās! Vai Liene spētu rīkoties citādāk?
Prāts tam negribēja ticēt, taču kāds iekšējs dzinulis lika to noskaidrot… Ir jābūt iemeslam, kāpēc Liene viņu pameta! Un tas noteikti ir cits vīrietis!
Tikai pēc pāris mēnešiem Māris padzirdēja, ka Lienei ir jauns draugs. Vēl īsti nezinot, kurš tas ir, daudzas bezmiega naktis Māris mocījās greizsirdībā – tas nevar būt, ka kāds cits Lienei šķiet tuvāks! Ar ko gan viņš varētu būt labāks? Kā tad svētie laulības solījumi? Kur uzticības zvēresti? Kur kopīgie plāni un viņu mīlestība? Kā Liene uzdrīkstas viņu nodot!
Laikam gan tas nenotika nejauši, jo Māris jau labu laiku centās iet pa tām ielām, kas veda uz Lienes darba pusi, līdz kādā pievakarē iztālēm ielas burzmā viņš pamanīja pazīstamo gaišo matu vilni. Sarosījās tauriņi vēderā, gatavi spurgt Lienei pretim, bet… – viņai blakus, ļaudams ieķerties elkonī un pats laimīgi smiedams, iznesīgi soļoja Āris.
