“Es tev simto reizi saku – iznes taču to miskasti! Mēsli gāžas pāri, bet tu tikai stūķē un stūķē!” māte dusmās kliedz uz savu trīspadsmitgadīgo dēlu Jēkabu. “Kāpēc atkal es? Visu tik es! Es nenesīšu, lai Elīna,” atrūc jaunietis.
“Es tev simto reizi saku – iznes taču to miskasti! Mēsli gāžas pāri, bet tu tikai stūķē un stūķē!” māte dusmās kliedz uz savu trīspadsmitgadīgo dēlu Jēkabu. “Kāpēc atkal es? Visu tik es! Es nenesīšu, lai Elīna,” atrūc jaunietis.
Tālāk seko asa vārdu apmaiņa, ka Elīna (Jēkaba vecākā māsa) studē un viņai sanāk mazāk brīvā laika, tādēļ šis darbiņš jādara Jēkabam. Puisis cīnās pretim – cik spēka. “Es arī mācos. Man trīs reizes nedēļā ir treniņi. Un vispār – šonedēļ vienīgais, kurš no rītiem nomazgā traukus – esmu es. Fāters tikai komandē, – izdari to, izdari šito!” tracis iet vaļā, tā ka nākas aizvērt balkona durvis – lai kaimiņi nesadzird.
Nu, cik var! Līvija jūtas galīgi pagurusi. Pats trakākais ir tas, ka situācija nemitīgi atkārtojas. Var aizrādīt kaut simto reizi, katra darbība tiek veikta tikai pēc liela skandāla. Līvija jūtas tik nogurusi. Sieviete mēģinājusi dažādus risinājuma ceļus – lūgusi, draudējusi, mēģinājusi uzpirkt, taču – nekā. Efekts nekad nav bijis noturīgs. Viņai vairāk nav spēka. Citreiz vieglāk izdarīt pašai, nekā visu laiku lūgties – saklāj gultu, netīrās drēbes neizmētā pa visu istabu, bet aiznes uz vannasistabu, nomazgā pēc ēšanas savus traukus.
Cīniņā noguruši abi. Pirmā padodas māte. Viņa iet uz virtuvi, lai paņemtu atkritumu spaini. Te dēls piesteidzas, satver pirmais un izsteidzas pa durvīm laukā. Ar skaļu blīkšķi aizcirstās durvis liecina, ka viņš nav padevies, bet tikai šoreiz piekāpies.
