Stāsts turpinājumos. 3. Toreiz Māri tas nesatrauca, jo Liene taču bija viņa pielaulātā sieva, un – kur gan viņa liksies?
Stāsts turpinājumos. 3.
Toreiz Māri tas nesatrauca, jo Liene taču bija viņa pielaulātā sieva, un – kur gan viņa liksies? Lai arī kā, Māris viņu mīlēja ar bezgalīgi lielu mīlestību. Pirka dāvanas un ziedus. Reizēm veda uz restorānu un jūru…
Vai gan viņa uzskatos kas bija nepareizs? Kas gan tur slikts – kādu stundiņu pēc darba kopā ar draugiem nosvinēt algas dienu, Armijas, Sieviešu vai Kosmonautu dienu…, bet vakaru veltīt savai mīļotajai sieviņai. Savai vienīgajai…
Protams, mūžīgi tā turpināties nevarēja…
Līdz šim abu dzimšanas un vārdadienas, iepazīšanās un pirmā skūpsta dienas tika svinētas kopā – visbiežāk divatā, mājīgā, romantiskā noskaņā.
Uz šo Lienes vārdadienu ar šampanieti ieradās arī viņas brālis. Māris jau uz galda bija iededzis baltas sveces, kas tik ļoti patika Lienei, tikai – pašas gaviļnieces vēl trūka. Viņa gan reizēm mēdza aizkavēties. Ja darbā esot steidzami rakstu darbi, tik vienkārši punktu nevarot pielikt.
Gaidot Lieni, runādamies par darbu un mašīnām, abi palēnām tukšoja viņai nopirkto vīnu un pašiem domāto konjaku. Tad – pietrūka “jumtiņa”, un priekš tā itin labi noderēja līdzatnestais šampanietis.
Lienes joprojām vēl nebija.
Viņa nepārnāca arī naktī…
No rīta apjautis, ka sievas vēl arvien nav mājās, Māris zvanīja uz viņas darbavietu. Tur vismaz tik daudz izdevās noskaidrot, ka ar Lieni viss ir kārtībā. Strādājot, un pašlaik neesot nedz īstā vieta, nedz laiks izskaidroties. Vakarā.
Kā tā? Kas notiek? Vai tā bija pirmā nakts, kad Liene nepārnāca mājās?
Pašam gan arī reizēm ir sanācis nakšņot turpat darbā, vai – pie Jāņa, ja gadījās ilgāk aizsēdēties un kājas nenesa mājup. Bet Liene?
