Šonedēļ visu Latviju satricinājusi Aivara Lemberga aizturēšana, un, mums visiem par lielu pārsteigumu, viņš tagad pasauli skata aiz restota lodziņa. Kāpēc pārsteigums?
Šonedēļ visu Latviju satricinājusi Aivara Lemberga aizturēšana, un, mums visiem par lielu pārsteigumu, viņš tagad pasauli skata aiz restota lodziņa. Kāpēc pārsteigums? Pārsvarā esam pieraduši, ka lielie politiķi visās tiesvedības lietās ir tikai “liecinieku” statusā. Protams, protams, visu lems tiesa, jo neviens nevar vainot cilvēku, kamēr lēmumu nav pieņēmusi tiesa. Pilnīgi piekrītu, bet, godīgi sakot, šādas politiķu atbildes padara traku. Ir taču politiska atbildība, un politiķim ir jābūt viedoklim arī neērtos jautājumos un mugurkaulam neērtās situācijās, tieši to mēs arī no viņiem gaidām. Runas par taisnīgo tiesas lēmumu no viņu mutēm, šķiet, ir tikai tāda atrunāšanās vai, vēl trakāk, apstiprina tikai to, ka visi jau te mēs vienā vilku barā.
Visai interesanti bija sižeti ar ventspilniekiem televīzijā. Sieviete raud, ka ar Ventspili ir cauri, jo nākamais, kas atnāks, ņems tikai sev. Šitais ņēma sev un deva pilsētai. Lembergs sakopa pilsētu kā konfekti un vienmēr atcerējās vienkāršos cilvēkus svētkos vai tamlīdzīgi. Te gan man gribētos vaicāt, vai pašvaldības uzdevums nav sakopt pilsētu un palīdzēt tiem pilsētniekiem, kuriem klājas grūtāk? Turklāt pilnīgi skaidrs, ka tik bagātā pilsētā kā Ventspils to var darīt vēl vairāk. Protams, nevar arī nepiekrist ventspilniekiem, jo labi zinām, ka arī bagātās pašvaldībās Latvijā par to tiek aizmirsts.
Lūk, tāds ir labs Latvijas politiķis – ņem pats, bet dod arī citiem. Tāds viedoklis Latvijas sabiedrībā valda. Bet iznāk, ka šādā veidā mēs paši arī atbalstām korupciju. Mēs ar to sadzīvojam kā ar slimību, kura nav ārstējama. Katrā ziņā mēs esam par mazāko ļaunumu, jo citādāku politiķi mēs nemaz nevaram iedomāties. Un tie patiešām ir draudi Latvijai kā demokrātiskai valstij!
Manas cerības patiešām saistās ar taisnīgu tiesas lēmumu visiem, kas to ir pelnījuši, jo tās, izrādās, ir vienīgās “zāles”, kā ārstēt šo “slimību”. Varbūt tieši tā varēs “iedarbināt” politiķu sirdsapziņu. Lai politiskās vides “rehabilitācija” Latvijā notiek pēc iespējas ātrāk!
